LATVIEŠI CEĻ PASAULI: Izcilais arhitekts Andrejs Andersons: «Latvijā jūtos kā mājās»

Andrejs Andersons regulāri brauc uz Rīgu, jo dzimis šeit, lai arī jau drīz pēc tam devies trimdā uz Austrāliju. Beidzamo reizi Rīgā ieradies saistībā ar izcilā latviešu izcelsmes austrāliešu mākslinieka Imanta Tillera personālizstādi Ceļojums uz nekurieni. Arhitekta kontā ir daudzu sabiedrisku ēku un privātu objektu gan Sidnejā, gan citviet Austrālijā. Mūsu saruna notiek zīmīgā vietā – dzīvoklī Brīvības ielā 42.

Pastāstiet vairāk par ēku, kurā šobrīd atrodamies!

To kādreiz sauca par Neiburgu namu, un šo ēku uzbūvējis mans vectēvs Ludvigs Neiburgs. 1992. gadā ģimene atguva īpašumus – kā angļi saka it has gone a full circle*. Pēc plānojuma dzīvoklis, kurā atrodamies, ir tāds pats kā maniem vecākiem, tikai tas atradās divus stāvus zemāk. Telpās gandrīz nekas simt gadu laikā nav mainījies – oriģinālais parkets, durvis… Un man ir ļoti patīkami te būt, šeit jūtami senči.

Vai tam, ka kļuvāt par arhitektu, jāpateicas abiem vectēviem?

Zināmā mērā. Ludvigs Neiburgs bija puika no laukiem, kurš, pārvācoties uz pilsētu, iemācījās mūrnieka amatu un lēnā garā kļuva par vienu no ievērojamākajiem būvuzņēmējiem. Otrs vectēvs bija Alfrēds Andersons, kas bija Rīgas pilsētas galva no 1921. līdz 1928. gadam. Arī būvinžinieris pēc izglītības, lai arī lielākoties nodarbojās ar politiku. Liels mākslas mīļotājs, operas cienītājs. Pārtulkoja latviešu valodā Vāgnera operu Tanheizers. Mūzika un būvniecība nāk no abām manas ģimenes pusēm. Un abi mani vectēvi padomju laikā neemigrēja.

Jūs turpretī visu savu dzīvi esat bijis piederīgs Austrālijas videi un kultūrai. Nesenā sarunā ar zviedru izcelsmes latviešu gleznotāju Lari Strunki nonācām pie tā, ka viņš sevi neizjūt ne kā latvieti, ne kā zviedru. Viņš nedomā šādās kategorijās, viņš sevi izjūt kā gleznotāju. Vai jums ir līdzīgi?

Man ir tāpat. Esmu dzīvojis Austrālijā 70 gadu. Man jāsaka, ka esmu austrālietis, lai gan, kad atbraucu uz Latviju, jūtos kā mājās. Mana dzīve un arhitekta darbs ir Austrālijā, bet ar diviem projektiem – viesnīcām Bergs un Neiburgs – esmu strādājis šeit.

Kad pirmo reizi atbraucāt uz Latviju?

1964. gadā. Tajā laikā reti kāds brauca. Tobrīd strādāju un dzīvoju Londonā un pamanīju ceļojuma piedāvājumu: divas nedēļas Padomju Savienībā, no kurām četras dienas Ļeņingradā, četras Rīgā un sešas Maskavā. Tas man bija ļoti emocionāls notikums, pirmā reize kopš 1944. gada, kad mani radinieki satika kādu cilvēku no Rietumiem. Mammas māsa un brālis bija izsūtīti uz Sibīriju, viņi atgriezās 1955. gadā. Abiem ļoti gribējās stāstīt par visu notikušo cilvēkiem, kas neko par to nezināja.

Arī Austrālijā šobrīd meklējāt kādu saistību ar Latviju?

Nevarētu teikt, ka es esmu bijis aktīvs latvietis Austrālijā. Vecāki nespieda mani iet uz latviešu skolu un būt studentu korporācijā. Tēvam tas viss interesēja, turpretī man šķita arhaiski. Tur nebija nekādas saistības ar Austrālijas dzīvi – latviešu veči runāja par kaut kādām korporācijas lietām 30. gados, kas mani vispār nesaistīja. Toties, kad atbraucu uz šejieni, satiku savus radiniekus un redzēju, kāda izskatās Latvija, man radās liela interese par tās vēsturi un kultūru. Patiesību sakot, latviešu emigrācijā nemaz daudz nerunāja par mūsu sarežģīto vēsturi.

Un kā kļuvāt par arhitektu?

Man patīk zīmēt. Mājās bija kalendārs ar Rozentāla gleznām tādā impresionistiskā stilā, un es jau sešu gadu vecumā ar akvareļkrāsām tās puslīdz nokopēju. Cilvēki bieži saka – ja patīk zīmēt, tad jākļūst par arhitektu. 50. gadu sākumā vecāki būvēja māju. Tās arhitekts bija latvietis, kurš pirms kara strādājis pie Aleksandra Klinklāva, Neiburgu arhitekta. Bija interesanti vērot, kā arhitekts runā par projektu. Galu galā, 1959. gadā pabeidzot vidusskolu, iestājos arhitektu kursā.

Vai Austrālijas arhitektūru var vienoti raksturot?

Grūti. Pirms kādiem 50 gadiem bija diskusija par kādu īpašu Austrālijas arhitektūras stilu, bet tagad, manuprāt, piederam pasaules kultūrai, gan Sidnejā, gan Melburnā ir ļoti ievērojamas celtnes, ko būvē briti Normans Fosters, Ričards Rodžers un citi. Bet tas pats jau notiek visā pasaulē. Austrālijas kontekstā drīzāk jārunā par īpatnēju klimatu un vidi. Personīgi iestājos par critical regionalism, kura pamatideja ir tāda, ka arhitektūra atspoguļo vidi un kultūru. Tas man ir daudz tuvāk nekā, piemēram, Normana Fostera skatījums, kurš jebkurā pasaules vietā dara apmēram vienu un to pašu. Bez šaubām, viņš ir ārkārtīgi spējīgs un apdāvināts, ar milzīgām tehniskajām spējām, bet tas man nešķiet interesanti. Piemēram, mūsu arhitektu birojs uzvarēja konkursā, kura mērķis bija pārvērst Sidnejas pilsētas daļu, kur vēsturiski atradās noliktavas un kuģu piestātnes. Pasūtījums paredzēja tur radīt kvartālus ar birojiem, dzīvokļiem. Arī teātri, kuru mēs izvēlējāmies apšūt ar ķieģeļiem, kas iet kopā ar vēsturisko vidi. Var redzēt, ka tā ir jauna ēka, bet, no otras puses, visas arhitektūras detaļas atspoguļo un labi iekļaujas vēsturiskajā kontekstā. 

Kas bija jūsu pirmais lielais projekts?

Tā bija Sidnejas Mākslas muzeja piebūve, kas tika atvērta 1972. gadā. Bet toreiz es jau Jeila Universitātē biju ieguvis vienu stipendiju, redzējis jaunākos mākslas muzejus pasaulē, pašpārliecinātības arī netrūka, lai gan, kad projektu iesāku, man bija tikai kādi 27 gadi.

Kāda ir tieši muzeju projektēšanas specifika?

Ikvienam muzeju direktoram ir vīzija, viņu personības ir atšķirīgas, un tas arī veido katru konkrēto muzeju. Tie aug lēnām, gadsimtu garumā, un tā ir ļoti stabila institūcija. Muzeju pārbūve ir dažādu jomu profesionāļu zināšanu sintēze, lai tik ārkārtīgi dažādie tās iemītnieki – kolekciju glabātāji, pašas kolekcijas, arhīvi, muzeju pedagogi, kuratori un citi – varētu strādāt. Manuprāt, arhitektam klients ir galvenais. Svarīgi, lai būtu brīva komunikācija un labas attiecības ar pasūtītāju. Uzskatu, ja ar klientu nav personīgu attiecību, tad arī no arhitektūras nekas neiznāks. Visi no maniem pārbūvētajiem muzejiem rāda laikmetīgo mākslu. Starp citu, liela problēma ir ar laikmetīgās mākslas saglabāšanu saistītie jautājumi. Pagātnē mākslinieki mācījās, kā saglabāt, viņu tehnika bija saistīta ar to, ka gleznai ir jāiztur laiks. Šodien tā vairs nav prioritāte. Manuprāt, liela daļa laikmetīgās mākslas netiks saglabāta.

Vai esat bijis arī rekonstruētajā LNMM ēkā? 

Man ir ļoti labs iespaids par muzeja rekonstrukciju. Man gan nedaudz traucē konkrēta vieta lielajā izstāžu zālē, kur ir jumta gaisma un kurā reizēm atrodas eksponāti. Manuprāt, tas ir tehniski nepareizi, jo tur ir par spožu. Taču kopumā, manuprāt, viss izskatās daudz labāk nekā iepriekš. Piebūve ir veiksmīga. Lai arī moderna, tā ļoti labi sader ar vēsturisko muzeja daļu. Labs risinājums man šķiet zelta kāpņu un lifta apšuvumi, tas lieliski sasaucas ar XX gadsimta sākuma zelta detaļām. Ārkārtīgi patīk arī kafejnīca un parka daļa – puiši ar skeitbordiem, jauks aizvējš, labs ēdiens un dzēriens. 

Kā jums šķiet, kāpēc tā sanācis, ka jums ir lielākā darba pieredze tieši muzeju pārbūvēšanā? 

Zināmā mērā tas ir noticis, pateicoties jau iepriekš minētajai Sidnejas Mākslas muzeja pārbūvei. Muzeju vide ir maza pasaule, visi direktori cits citu pazīst un nodod informāciju. Sidnejas muzeja galvenais kurators pārcēlās uz Kanberu, pēc tam kļuva par direktoru Adelaidas muzejā, mēs visu laiku sadarbojāmies, līdz pat brīdim, kad es jau cēlu viņam māju, kur pavadīt pensijas gadus. Dzīvē notiek arī tā. 

*Aplis ir noslēdzies – no angļu val.

Projekts "LATVIEŠI CEĻ PASAULI" ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par rakstu sērijas "LATVIEŠI CEĻ PASAULI" saturu atbild "Žurnāls Santa".