LATVIEŠI CEĻ PASAULI: Artūrs Analts – mākslinieks, kurš iekaroja Londonas dizaina biennāli

Dizainera Artūra Analta vārds šogad izskanējis visai skaļi. Rudenī viņa radītā instalācija Matter to Matter saņēma augstāko novērtējumu otrajā Londonas dizaina biennālē kategorijā Labākais dizains.

Kā nokļuvi Londonā?

Pabeidzu Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu un aizbraucu studēt uz Centrālo Sentmārtina koledžu – diezgan prestižu dizaina un mākslas skolu. Studijas gan vērtēju divējādi – protams, ieguvu globālāku skatījumu uz nozari, labus kontaktus. Vienlaikus domāju, ka, piemēram, tehniskajā jomā Latvijā iegūstamā izglītība ir labākā līmenī. Rīgā mācījos kopā ar vēl vienu latvieti Rūdolfu Strēli – un tolaik arī nodibinājām savu kompāniju Variant Studio. Šobrīd gan vairs nestrādājam kopā, bet joprojām esam labi draugi. 
Dibināt savu biroju man bija svarīgi, nekad neesmu redzējis jēgu strādāt kādam citam. Es varētu dabūt labu darbu kādā Londonas birojā, bet tas mani neinteresē. Varbūt tas ir ego, bet negribu, lai citu dizaineru vārds parādās pie manām idejām. Turklāt gribu darboties ar projektiem, kas pašu interesē, jo, strādājot pie citiem, bieži vien tie ir tādi, kas neuzrunā un galīgi neinteresē.

Studēji industriālo dizainu, tomēr savā darbībā esi aizgājis mazliet citā virzienā.

Industriālais dizains ir par masveida ražošanu, un, braucot uz Londonu, man šķita, ka tas ir tas, ar ko gribēšu nodarboties. Nu jau esmu sapratis, ka tas nav vienīgais virziens, kurā vēlos iet. Neuzskatu, ka pasaulē vajadzētu ražot vēl vairāk krēslu vai dīvānu. Ja radīt ko jaunu, tad ar pievienoto vērtību. Tāpēc lēnām pāreju uz tādu kā dizaina un mākslas miksu, kas nav gluži tas, ko man mācīja skolā. Jāsaka gan, ka māksla man vienmēr bijusi tuva un līdzdalīga visos manos projektos, tāpēc skolas laikā manus darbus bieži bija grūti vērtēt – tas nebija klasisks industriālais dizains. Ar to gan pagaidām grūti pelnīt naudu.

Un kā tu pelni? 

Strādāju ar pasūtījuma darbiem. Piemēram, viens mans klients, ar ko esmu kopā no pašiem pirmsākumiem, ir alkohola ražotājs Rizhskiy Samogon. Kopā taisījām ražotni, izstrādāju pudeles dizainu, kas bija tiešām ilgs, sarežģīts process. Sadarbību turpinām joprojām. Ļoti izvēlīgi skatos uz klientiem, arī atsaku, jo mani neinteresē taisīt sausu dizainu.

Esi principiāls?

Man šķiet, jā. Pats skaidri zinu mērķi, bieži neesmu gatavs iet uz kompromisiem. Man vienmēr ir svarīgi dabūt iespējami labāko rezultātu. Esmu gatavs sev un citiem pakutināt nervus, lai pie tā nonāktu. Galvenais, lai tas nav pašmērķīgi, lai visa komanda notic idejai, tās jēgai. Nespēju arī atmest ar roku rezultātam, kuru uzskatu par neizdevušos. Šāda situācija bija, piemēram, ar Latvijas Banku, kad strādājām pie medus monētas. Bija izkalts pirmais paraugs – manas vainas pēc izpildījums bija ļoti slikts, vispār neatbilda sākotnējai iecerei. Bet līgums paredzēja, ka pārcelt izpildes termiņu vairs nevar, jālaiž laukā, kāda ir. Arguments par to, ka pirmie kucēni jāslīcina, man nederēja. Neeju uz lētiem kompromisiem, ja zinu, ka var uztaisīt labāk. Ļoti ilgi diskutējām, un beigās pārliecināju bankas vadību, lai pagarina termiņu. Monētu izdevām gadu vēlāk, un to izpārdeva divās stundās. Domāju, tāpēc mani tagad pieņēma Bankas Monētu dizaina komisijā, jo es toreiz pastāvēju par savu viedokli.

Mūsu tikšanās laikā zaļā siena vēl apskatāma Rīgā. Vai esi pavērojis, ko cilvēki visbiežāk pie tās dara?

Atstāj plaukstu nospiedumus, zīmē sirsniņas, smaidiņus, ir cilvēki, kas nāk sagatavojušies – ar sarakstiem, kas jāuzraksta un jānobildē. Rīgas publika jau zina, uz ko nāk. Londonā bija citādi: tur biju viens no 40 dalībniekiem, un bija svarīgi radīt mirkļa interesi. Biennālē piedalījās ļoti daudz valstu, katra ar savu stāstu, un katra gribēja to stāstīt padziļināti. Mans darbs šādā ziņā bija pilnīgi atšķirīgs no visiem – cilvēki atnāca pie mana stenda pēc pusotras stundas garu tekstu lasīšanas, un viņiem bija forši šeit atpūsties, pazust tai mežā.

Vai tu pats arī mēdz pazust mežā?

Nē, nekādā gadījumā. Mana vieta ir pilsēta – mašīnas, putekļi, troksnis, naktis. Radot šo darbu un domājot par ekoloģijas virzienu, mani meža tēma, protams, ir aizķērusi, bet es tur neko sev personīgi nemeklēju.

Tādā ziņā laikam esi netipisks latvietis.

Neesmu tipisks arī citos pieņēmumos. Es, piemēram, nedziedu. Bērnībā gāju korī, plātīju muti, jo dziedāt man bija kauns. To darot, jūtos neērti. Man nav pretenziju pret diskomfortu vai iešanu nezināmos virzienos, tikai neredzu iemeslu, kāpēc lai to darītu dziedot.

Vai tev ir svarīgi būt labākajam?

Man ir svarīgi izdarīt labāko, ko es varu. Vai es zināju, ka man būs biennāles godalga? Nē, nezināju. Bet man bija ambīcija uztaisīt labāko darbu – bez tās nav jēgas piedalīties. Atceros, britiem, kad viņi 2010. gadā piedalījās Šanhajas Expo, kur dabūja pirmo vietu, tas bija valstisks uzstādījums – jābūt TOP 5. Tas man šķiet pareizi.

Ko tev šī balva nozīmē?

No pasākuma apbalvošanas man ir pieejamas divas bildes – viena, kur esmu priecīgs, un viena, kur vispār tāds neesmu. Sociālajos tīklos ieliku pirmo – lai nav lieku jautājumu. Bet kopumā manas izjūtas ir neitrālas – jā, liels paldies par novērtējumu. Nav tā, ka pati balva man kaut ko daudz nozīmē. Nu, nav tas īsts zelts – lombardā nodot nevaru. (Smejas.) Tas, par ko esmu pateicīgs, ka šī balva man pavērs jaunas iespējas. To es novērtēju. Un vēl priecājos, ka cilvēki nāk uz izstādi. Latvijā apmeklējums bija milzīgs – pēdējā svētdienā pat 2327 cilvēki, kas Latvijas mākslas izstādēs un muzejos ir rekordliels apmeklētāju skaits vienā dienā. Ar autobusiem brauca, lai apskatītu manu darbu. Iepriekš par to nedomāju, un, tikai šo redzot, sapratu, ka kaut kas tajā ar cilvēkiem patiešām runā. Domāju, tā ir tā interakcija. Uz parastu gleznu paskatīties ar autobusiem nebrauc. Šai var pieskarties. Man pašam bērnībā tieši tāpēc riebās muzeji, jo neko nedrīkstēja aiztikt. Arī Latvijā muzeja darbinieces man pirms izstādes prasīja, vai ir kaut kas, ko nedrīkst darīt. Nu, varbūt nevajadzētu to darbu saplēst? Citādi – dari, ko gribi.

Vai šobrīd strādā pie kāda jauna projekta?

Jā, idejas līmenī. Un domāju par to, kā pēc zaļās sienas neradīt vilšanos cilvēkiem un pašam sev. Vienlaikus apzinos, ka starp lielajiem darbiem ir jābūt starpposmiem, kuros eksperimentē, spēlējies ar sevi. Šie eksperimenti bieži ir brāķi, bet no tiem izaug nākamās lielās idejas.

Vai tu domā par to, kur būsi pēc pieciem, desmit gadiem?

Es gribētu realizēt savas idejas un noteikti būt Latvijā, strādāt šeit, bet darbus izstādīt arī ārpus, nest latviešu dizaina vārdu pasaulē. Ideju realizēšana Latvijā rit ātrāk. Zaļo sienu Londonā nebūtu varējis realizēt, iespējams, pat ne ar desmitreiz lielāku budžetu. Cilvēki Latvijā joprojām grib cits citam palīdzēt, daudz ko var vienkārši sarunāt. Arī pavisam praktiskā līmenī – tas, kas Londonā man prasītu divus mēnešus, šeit ir izdarāms divās dienās. Šāds temps man patīk, es nespēju ilgi gaidīt. Gaidīšana mani tracina – man vajag ritmu, ātrumu. Pats ļoti ātri pieņemu lēmumus, nespēju ilgi domāt. Patiešām fiziski skrienu. Citreiz skrienu vienkārši tāpat, sporta dēļ. Agrāk peldēju, jo skriet nepatika. Bet iepatikās. Skrienot prāts atpūšas. Kaut arī neizjūtu lielu vajadzību pēc atslēgšanās, tie brīži man kaut kādā ziņā patīk – palīdz sakārtot galvu.

Projekts "LATVIEŠI CEĻ PASAULI" ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par rakstu sērijas "LATVIEŠI CEĻ PASAULI" saturu atbild "Žurnāls Santa".