Košā brazīliete Rīgā

Brazīliete Vanesa Rufino latviešu valodu iemācījusies, klausoties Prāta Vētru

Brazīliete VANESA RUFINO uz sava dzīvokļa sliekšņa sagaida tik sirsnīgi, it kā mēs būtu seni, mīļi draugi – apskāviens, bučas un skaidrā latviešu valodā dzirkstoši teikumi: «Sveicināti, prieks jūs redzēt, nāciet iekšā, es jau sāku pamazām gatavot!»

Ar Prāta vētru un Paulu Koelju
Šovasar aprit trīspadsmit gadi, kopš Vanesa dzīvo Latvijā. Savā dzimtajā Brazīlijā viņa savulaik iepazinās ar latvieti, iemīlējās un apprecējās, un Vanesa atbrauca uz Latviju iepazīt vīra dzimteni. «Bija plāns braukt atpakaļ, bet jau pēc gada gaidīju bērniņu – piedzima meita Jasmine, pēc trīs gadiem arī dēls Gabriels. «Nu jau kādu laiciņu ar vīru gan esam šķīrušies, bet esmu šeit iedzīvojusies. Laiks skrien ātri, abi bērni jau Rīgā iet skolā, viņiem te ir draugi. Tāpat arī man,» stāsta Vanesa.

Ar bērniem viņa runā tikai portugāļu valodā, jo gan divpadsmitgadīgā meita, gan deviņgadīgais dēls labi zina latviešu valodu: «Domāju, ka dzimtā valoda viņiem ir latviešu, tā nepazudīs, bet es gribu, lai arī portugāļu valoda bērniem ir labā līmenī, tāpēc mājās sarunājamies portugāliski.»

Vanesa pati latviešu valodu apguva pašmācības ceļā un, kad bija pagājis pusgads pēc ierašanās Latvijā, jau varēja sarunāties: «Atbraucu uz Latviju jūnijā ap Jāņiem un 12. decembrī lidoju uz Brazīliju – tad jau runāju latviski. Viegli gan negāja, bet man bija ļoti interesanti, un es mācījos ar azartu. Piemēram, klausījos mūziku – tolaik iepazinu Prāta vētru, man viņi ļoti patīk joprojām! Tolaik pa televīziju rādīja vienu brazīliešu un vienu spāņu seriālu, kur apakšā bija titri latviski – mēģināju tos lasīt.

Priecīga uzzināju, ka latviski iztulkotas vairākas mana tautieša brazīlieša Paulu Koelju grāmatas – tā kā labi zināju tās oriģinālvalodā, ķēros klāt.

Un no nesakarīgas burtu virknes pamazām – pēc nedēļas, pēc mēneša – jau sāka veidoties saprašana. Protams, valodas apgūšanā ļoti palīdz tas, ka vari dzīvot vidē, kur visi runā latviski, un vēl – ir vienkārši jārunā, kaut nepareizi, bet tas jādara, jo runāšana ir sevis laušana.

Mūsu vasara = brazīliešu ziema
Pirmajos gados Vanesa katru ziemu brauca uz Brazīliju: «Mums tur ziemā ir apmēram tā, kā jums šeit vasarā. Tagad gan beidzamos gados Latvijā vasaras ir karstas, bet atceros – tajā vasarā, kad te ierados, bija patiešām auksti. Mums vasarā ir ap četrdesmit grādu, bet Brazīlijā ir citāds klimats, sausāks gaiss, karstumu tur tā nejūt – te jau pie trīsdesmit grādiem ir grūtāk, nekā tur, kad ir ap četrdesmit.»

Vanesa nāk no trīspadsmit bērnu ģimenes: «Mana mamma ar tēvu bija kopā piecpadsmit gadu, tad viņi izšķīrās. Bet pēc tam mammai bija otrais vīrs, un arī viņam jau bijusi laulība – tā nu mēs, viņu abu bērni, uzaugām kopā. Mana mamma pēc profesijas bija pavāre, no viņas esmu daudz iemācījusies, tāpēc tā ir sanācis, ka šeit, Latvijā, strādāju par pavāri.»

Jau vairākus gadus Vanesa darbojas profesionālās virtuvēs – pēdējās darbavietas ir restorāns Pētergailis un itāļu virtuves restorāns Casa Nostra. Bet pirms tam viņai bija pašai sava kafejnīca viesu namā Plosti starp Kandavu un Sabili: «Jā, tas bija darbīgs un skaists laiks – atceros, bērni bija mazi, Latvijā valdīja krīze, bet mēs ar vīru izdomājām, ka jāver vaļā sava kafejnīca ar brazīliešu virtuvi. Sākumā biju iecerējusi atrast un pieņemt tur darbā pavāru, jo negribēju pati visu darīt. Bet meklējumi bija grūti, pieņēmu vienu, otru, trešo… Tad sapratu, ka man jābūt uz vietas pašai, pašai arī jāgatavo, un tā nu mēs pa vasarām dzīvojām un strādājām tur. Jāsaka, ka gāja mums labi, bijām pieprasīti! Es smejos, ka latviešiem un brazīliešiem ēšanas ziņā ir kopīgas iezīmes: jums garšo gaļa, tāpat kā mums, un patīk ēst daudz, tāpat kā mums, un vispār – latviešiem garšo ēst, tāpat kā mums, brazīliešiem.

Mūzika, dejas un ēdiens
Pirms pieciem gadiem biznesu Plostos pārdeva, un tagad Vanesa dzīvo un strādā Rīgā, jo šeit bērni mācās Valda Zālīša pamatskolā un arī darbs Vanesai ir pilsētas centrā. «Rīga un vispār Latvija man šķiet ļoti droša vieta – salīdzinot ar Brazīlijas cilvēku miljoniem, lielajām pilsētām, dzīves temperamentu… Kā tāda maza, omulīga saliņa,» Vanesa jūsmo par Latvijas pievilcīgajām, sakoptajām pilsētiņām un brīvajā laikā cenšas paceļot. Īpaši viņai patīk Kuldīga, Cēsis, Liepāja, Madona: «Un Latgale vispār man šķiet kā cita zeme – tik interesanti, sirsnīgi cilvēki tur dzīvo, un daba ir ļoti skaista.»

Diezgan daudz izbraucienu pa Latviju Vanesai sanāk arī vēl vienas viņai mīļas nodarbošanās dēļ – Vanesa uzstājas ar deju šoviem, vada pasākumus (nereti kopā ar Roberto Meloni) un kāzas: «Dejoju jau kopš bērnības. Nāku no ģimenes, kur mīlēja gan mūziku, gan dejošanu, un joprojām dejas ir mans hobijs – sākumā, kad atbraucu uz Latviju, nedejoju, bet ātri vien sapratu, ka tomēr vajag, turklāt tas palīdz uzturēt labu formu. Sāku rīkot šovus – samba, brazīliešu dejas, latīņu šovs, salsa, perkusijas. Mēs esam vairāki mākslinieki – gan dejotāji, gan muzikanti, latvieši un ārzemnieki (starp citu, Latvijā dzīvo vismaz 70 brazīliešu!). Mēģinājumus rīkojam katrs atsevišķi, tad sanākam kopā, un – ir lieliski šovi!»

Vanesa atzīst, ka strādā ļoti daudz – gan restorānos, gan pasākumos. «Man ļoti patīk gatavot ēst, bet aizņemtības dēļ mājās sanāk gatavot pārāk reti – mazāk, nekā man gribētos. Bet cilvēks ir tas, ko viņš ēd! Jāizdara kaut vai sīkumi, jo pašu gatavots – tas ir mīlestības ēdiens. Tāpēc cenšos no rīta pacelties agrāk, lai bērniem pagatavotu, piemēram, ananasu limonādi.»

Viens no pārsteigumiem ēšanas paradumos Latvijā Vanesai saistās ar rīsiem: «Tik savādi, ka rīsus te ēd tik maz! Mums Brazīlijā tie šķīvī ir gandrīz vienmēr – ar visādām mērcītēm un citām piedevām. Toties mēs neēdam tik daudz kartupeļu kā latvieši – tiesa gan, saldos kartupeļus patērējam daudz un dažādos veidos.

No latviešu ēdieniem man visvairāk patīk biezpiens, tas ir kolosāls produkts!

Savukārt no dzimtenes produktiem man šeit pietrūkst tapiokas un tapiokas miltu – tos te grūti dabūt. Arī gaļa – ļoti garšo liellopu gaļa, bet Latvijā ir tā: ja liellopu gaļa ir laba, tad tā ir dārga. Toties cūkgaļa jums ir labāka nekā mums. Un zemenes! Lai arī šķiet, ka Brazīlijā ir augļu paradīze, zemenes un ķirši mums ir slikti, tāpēc zemeņu laiku Latvijā ļoti izbaudu.»

Krāsaini un svaigi, daudz un dažādi!
Virtuvē Vanesa ir kā zivs ūdenī – viņa strādā ātri un priecīgi, kastroļi šķind vien, un pavāra nazis Vanesas rokās kustas zibenīgā ātrumā: «Man patīk gatavot skaisti – lai ir krāsaini un bagātīgi, jo cilvēks taču vispirms ēd ar acīm, vai ne?»

Vienā šķīvī rīsi un kartupeļi – klasika!
Jā, brazīlieši labprāt vienā ēdienreizē ēd gan rīsus, gan kartupeļus, gan gaļu un pupiņas! Visdrīzāk, par dalītā uztura diētām viņiem nav ne jausmas! «Kad biju nesen ieradusies Latvijā, bieži apmulsu ēdināšanas iestādēs, ja man prasīja, ko gribēšu: rīsus vai kartupeļus. Abus nevar? Visi brīnījās! Bet mēs Brazīlijā esam raduši tā ēst, ka uz šķīvja ir tas un tas, un vēl kaut kas, viss kopā – bez problēmām!

Apcepti rīsi ar sīpoliem un ķiplokiem
«Rīsus mēs Brazīlijā vienmēr pirms vārīšanas apcepam – tad ir garšīgāk! Un klāt liekam dažādus dārzeņus – ļoti garšīgi ir, piemēram, ar sparģeļiem,» stāsta Vanesa, uzsverot, ka rīsi ir viena no galvenajām brazīliešu maltītes sastāvdaļām.

Šoreiz recepte elementāra: katlā izkausē sviestu, mazliet apcep vispirms sīpolus un ķiploku, tad pieber basmati rīsus un kādu brīdi tos maisot apcep kopā ar sīpoliem un ķiplokiem. Tad lej klāt karstu ūdeni (rīsi un ūdens proporcijā 1:2), uzliek vāku, uzvāra un drīz vien samazina karstumu. Neko nemaisa un vāku lieki necilā! Pēc desmit minūtēm noņem no plīts, bet vāku nost neņem, lai vēl pastāv un ūdens savelkas rīsos.

Saldo kartupeļu biezenis ar sviestu un lociņiem
Saldos kartupeļus nomizo, sagriež kubiciņos un izvāra mīkstus. Nokāš un saspaida biezenī, pievieno sviestu, sakapātus lociņus un mazliet kinzas. Gatavs!

Projektu “TIEKAMIES PIE VIENA GALDA – 2. sērija” finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “TIEKAMIES PIE VIENA GALDA – 2. sērijas” saturu atbild «Žurnāls Santa».