Ķīnas māksliniece vēlas nobrucināt robežas starp Latviju un Ķīnu

Māksliniecei MĒRIJAI ŽANGAI ir divas mājas – Ķīnā un Latvijā. Divās zemēs, kas ir tik tālu viena no otras un tik ļoti atšķirīgas. Mērija stāsta – šo neparasto dzīves pieredzi viņa grib likt lietā, satuvinot abas valstis. Iepazīstinot mūsu kultūras, lai padarītu cilvēku dzīvi sava tilta abās pusēs mazliet skaistāku un priecīgāku.

Pegazs lidmašīnā

Uz Latviju Mēriju atveda liktenīga nejaušība. Nejaušība un vienlaikus arī likumsakarība. Desmit gadu smagi strādājusi Pekinā par arhitekti, viņa saprata, ka ir nepieciešams pielikt punktu vai vismaz daudzpunkti. Pekinas nežēlīgais ātrums, nepārtrauktā spriedze un nogurums viņai neļāva zīmēt vai dziedāt. Vai vienkārši elpot. Brīdī, kad Mērija ievilka plaušās Latvijas gaisu, piestājot ceļā uz Milānu, kur tobrīd strādāja, viņa gluži vai iemīlējās.

Bija maija beigas, viss ziedēja un smaržoja, gaisa bija tik daudz, un cilvēki… nesteidzās.

Arī Mērijas vīrs un meita jutās tāpat, tāpēc lēmums tika pieņemts ātri un nešaubīgi. Tās vasaras beigās Mērijai jau bija uzturēšanās atļauja. Un šis lēmums pilnībā mainīja viņas dzīvi un izjūtas. Mērija atsāka gleznot, turklāt studijās apgūto ķīniešu glezniecības stilu nomainīja pret rietumu stilu – sākumā bikli un piesardzīgi, taču kopā ar Latvijas gaisu uzņemtā pašpārliecība viņu uzlādēja jaunām pieredzēm, izaicinājumiem, sasniegumiem. «Latvija ir vislabākā vieta mākslai. Pekinā, kur atgriežos vismaz reizi gadā, es nekad negleznoju, taču atliek man lidmašīnā tuvoties Latvijai, un mani atkal pārņem iedvesma,» atzīstas Mērija.

«Es padomāšu!»

Nu jau vairākus gadus Mērija Rīgā pasniedz ķīniešu kaligrāfiju: «Vienmēr saku, ka kaligrāfija nav veids, kā apgūt ķīniešu valodu vai rakstību. Kaligrāfija ir māksla, tāpēc tā var būt vienīgi veids, kā atrast pašam sevi.» Mērija uzskata, ka latvieši ir teicami skolnieki – ne vien talanta dēļ, bet arī tāpēc, ka katram latvietim piemītot sava domāšana, sava taisnība. Un tā ir mākslas atslēga: «Ķīnā cilvēki ir tipveida – divi miljoni cilvēku dzīvo vienā rajonā, ne valstī. Un viņi visi ir ar līdzīgu dzīvesstilu, līdzīgām vērtībām, domāšanu.»

Mērija stāsta, ka viņu īpaši pārsteidzot latviešu sievietes – viņu lielā interese par visu jauno, aizrautība: «Pēc darba gandrīz katra latviešu sieviete dodas uz kādiem kursiem, aizraujas ar kādu hobiju. Ķīnā kas tāds ir gandrīz neiespējami – darba un ar to saistīto rūpju un stresa ir tik daudz, ka brīvais laiks parasti tiek pavadīts, kārtojot vien sadzīviskas lietas.

Kādi vēl hobiji – tur cilvēkiem nav laika pat domāt!

Tāpēc viens no maniem lielajiem dzīves mērķiem ir popularizēt mākslu Ķīnā – to, cik daudz laimes izjūtai dod māksla, mūzika, kultūra.»

Pieradušai pie Ķīnas ātruma un straujajiem apgriezieniem, Mērijai, protams, nebija viegli iejusties mūsu domāšanā, izprast mūsu lēnīgumu. Viņa saka: ja Ķīnā veikalu pārdevējas kustētos tik lēni un negribīgi, viņas jau sen būtu zaudējušas darbu. Ķīnā lēnus cilvēkus uzskatot par vājiem, un ar viņiem neviens negribot saistīties – ja gribi dzīvē tikt uz priekšu, ir jādara, jālec. Bet šeit cilvēki saka: es padomāšu. Arī tad, ja viņiem piedāvā tiešām brīnišķīgas iespējas. «Sākumā gaidīju šīs padomāšanas rezultātus, bet ar laiku sapratu – tas ir tāds latviešiem raksturīgs veids, kā pateikt nē,» saka Mērija.

Esam kā viena liela ģimene

Mērija arī atklāj, ka no latviešu puses viņai dažkārt ir nācies izjust aizdomīgumu un pat naidīgumu: «Atceros, reiz braucām tramvajā, un kāda sieviete pienāca man klāt un sāka rupji bakstīt un dusmīgi pieprasīt, lai dodu viņai vietu – viņai kā latvietei tā pienākoties. Redziet, tāda attieksme man šķiet vienkārši absurda.

Latvieši pārāk turas pie negatīvām lietām un domām – bailēm, dusmām, aizdomām, sērām.

Un šīs negatīvās lietas ņem virsroku pār pozitīvajām, piemēram, pieklājību, atvērtību. Lai ko tu domātu par cittautiešiem vai iebraucējiem, tas nav iemesls būt rupjam un agresīvam. Kam galu galā ir lielāks spēks – laipnībai vai dusmām? Par to, ka latvieši ir lēnīgi un atturīgi, mani brīdināja jau sākumā. Zinu, ka reizēm cilvēkiem šķietu pārāk smaidīga, skaļa, līksma – kā tāds pērtiķēns. Taču nereti esmu sajutusi, ka cilvēki pavelkas man līdzi, atplaukst. Es tiešām dzīvoju ar pārliecību sirdī, ka visi cilvēki uz pasaules ir savstarpēji saistīti. Ka esam viena ļoti liela ģimene. Un tas kaut kā nobrucina robežas arī cilvēkos man apkārt.»

Rīsu vārāmais aparāts

Šāds aparāts atrodams katras ķīniešu ģimenes mājās – vienalga, kurā pasaules malā tā dzīvotu. Mērijas meita Džordžija stāsta, ka tas, kā rīsus ēdam mēs, viņai šķiet ļoti neparasti: viņa ievērojusi, ka cilvēki dod priekšroku pacietiem, irdeniem rīsu graudiem, ka dažkārt tiem pievieno eļļu. Ķīnā rīsi esot dabiski saldāki, mazākiem graudiem.

Tie tiek vārīti krietni mīkstāki un par meistarīgi uzvārītiem rīsus uzskata, ja tie ir lipīgi, nevis drupani.

Mērija paskaidro, ka šādai tradīcijai iemesls esot tas, ka ka Āzijas cilvēkiem raksturīga jutīgāka gremošanas sistēma, tāpēc arī ēdienkarte vēsturiski veidojusies citāda nekā, piemēram, Eiropā. Tāpat Ķīnā daudz mazāk tiek lietots piens un piena produkti – tie pārāk noslogo gremošanas sistēmu. Lai to saudzētu, cilvēki Ķīnā gandrīz nekad nedzer aukstus dzērienus – tikai remdenus vai siltus.

Slavenā Ķīnas tēja

Ķīna, protams, visā pasaulē ir slavena ar savu tēju. Arī Mērija, ciemojoties mājās, allaž atpakaļ uz Latviju atvedot pamatīgu labas tējas izlasi. Tomēr Mērija ir ievērojusi, ka ārpus viņas valsts robežām cilvēku zināšanas par šo dzērienu ir diezgan šauras – katrā Ķīnas provincē ir pavisam atšķirīgi tējas stāsti un tradīcijas. Teiksim, ziemeļu reģionos ir bezcerīgi meklēt puer tēju – tā aug, tiek tirgota un baudīta dienvidos, Mērijas dzimtajā Juņnanā.

Esot arī tādas tējas, kas maksā pat 50 eiro par krūzīti, un ir tējas, kam lapiņas tiek plūktas no kokiem, kuru vecums pārsniedz pat tūkstoš gadu.

Tējas audzēšanas un baudīšanas tradīcijas ir tik interesantas un pārsteidzošas, ka Mērija ir apņēmusies Ķīnas tējas popularizēt arī Latvijā.

Mēs tiekam cienāti ar divām īpašām tējām. Viena no tām ir krizantēmu tēja – karstajā ūdenī kaltētas krizantēmas zieds atveras kā saulīte, piesātinot to ar atsvaidzinošu, saldi rūgtenu garšu. Otra tēja – tā nākot no Juņnanas reģiona – ir vēl neparastāka – tā ir puer tēja, kas sapildīta kaltētā mandarīnā, un garšo pilnīgi unikāli.

Mēness kūkas Mēness svētkos

Kopā ar tēju Mērija galdā ceļ arī īpašus gardumus – mēness kūkas. Sagadījies tā, ka mums palaimējies Mēriju apciemot tieši Rudens vidus svētku dienā. Tie ir ražas svētki, otra nozīmīgākā svētku diena aiz Jaungada svinībām.

Leģenda vēsta, ka šī diena tiek atzīmēta, godājot ķīniešu varoņa Hujī un viņa sievas Čangas mīlestību.

Leģenda vēsta, ka sensenos laikos pie debesīm sākušas mirdzēt desmit saules, un, lai novērstu dabas un cilvēces iznīcību, Hujī, būdams izcils lokšāvējs, sašāvis deviņas saules un atstājis tikai vienu – lai tā dod gaismu un silda zemi. Godājot šo varoņdarbu, dievi viņam dāvājuši nemirstības eliksīru, un Hujī to atdevis glabāšanai savai sievai Čangai.

Kad mājā ielavījies zaglis, Čanga izbīlī eliksīru izdzērusi, kļuvusi nemirstīga un nonākusi debesīs. Vēlēdamās būt tuvāk savam mīļotajam vīram, Čanga izvēlējusies apmesties uz Zemei vistuvākās planētas – Mēness. Rudens vidus pilnmēness laikā uz Mēness varot redzēt Čangu un baltu trusīti – viņas vienīgo pavadoni un draugu. Godājot šo nemirstīgo mīlestību, ļaudis Ķīnā Mēnesim ziedo dažādas veltes, arī gardās mēness kūkas.

Tās ir apaļi smilšu mīklas rausīši, kam viducī slēpjas dažādi pildījumi. Juņnanas reģiona tradicionālajā mēness kūkā iecepts Šanvejas šķiņķis – sālīts un vītināts cūkas šķiņķa gabals, īpaša delikatese. Bet, piemēram, Hongkongas tradicionālajā mēness kūkā ir iecepts olas dzeltenumu un lotosa sēkliņu maisījums. Ir arī citi pildījumi, piemēram, saldo pupiņu pasta un kokosriekstu krēms.

 

Projektu “TIEKAMIES PIE VIENA GALDA – 2. sērija” finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “TIEKAMIES PIE VIENA GALDA – 2. sērijas” saturu atbild «Žurnāls Santa».