Varam taču nedarīt pasaulei pāri!
Ieva Muižniece dzīvo divatā ar vīru Rīgas dzīvoklī. Uz savu darbu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ikdienā brauc ar velosipēdu, bet septembrī apņēmusies radīt tīrāku jūru, piedaloties akcijā Piekrastes tīrrade!
«Noteikti neesmu radikāla un ekstremāla zaļā, bet, ja iespējams, labprāt izvēlos bioloģiski ražotas un audzētas preces un pārtiku. Kā tas izdodas, un kas mudināja pievērsties un aizdomāties par zaļu dzīvesveidu? Pirms desmit gadiem mācījos Norvēģijas ziemeļu pilsētiņā Trumsē, faktiski laukos, kur pirmo reizi uzzināju, ka dzīvot ir iespējams, darot ierastās lietas citādi – saudzējot vidi. Tolaik Norvēģijā jau plaši izmantoja depozītsistēmu – PET pudeles varēja nodot veikalā, pretī saņemot atlīdzību. Līdz ar to atkritumu šķirošana bija pašsaprotama. Jāatzīst, es īpaši nedomāju, vai tas ir labi vai slikti – pieņēmu norvēģu noteikumus un tos ievēroju. Vai īpaši aizdomājos, kāpēc viņi tā dara? Diez vai. Drīzāk mani ietekmēja tas, ka visi tur apzinīgi nēsāja atstarotājus – tas ir normāli, tev jābūt redzamam! Atbraucu uz Latviju un brīnījos – te neviens tos nenēsā! Tāpēc to turpināju darīt arī pēc atgriešanās mājās, jāatzīst, ka palēnām atstarotāji pazuda arī no manas dzīves – pielāgojos šejienes tradīcijām,» atzīst Ieva, kur tagad ikdienā pa Rīgas ielām regulāri brauc ar divriteni un apzinīgi lieto atstarojošus priekšmetus!
Pirms pieciem gadiem kopā ar draudzeni Ieva sāka veidot raidījumu Nezāle, kas ar saukli Vide cilvēkā, un cilvēks vidē joprojām divreiz mēnesī skan radio Naba: «Pirmajos gados raidījums bija vairāk domāts rīdziniekiem. Raidījumā bieži uzklausījām vides ekspertus, kas lika arī man pašai aizdomāties – vai pirkt parastus vai tomēr bioloģiski audzētus banānus? Nebiju iedomājusies par šokolādes sarežģīto dzīves ceļu – lai es tiktu pie savas iecienītās šokolādes tāfelītes, Āfrikā strādā mazi bērni, kuri nevar atļauties iet skolā, un par viņu darbu gandrīz nekas netiek maksāts… Palēnām, protams, aizdomājos, vai un kā manas izvēles var ietekmēt šīs globālās lietas, kas it kā ir tik tālas no mums ikdienā. Es, piemēram, varu nepaņemt salmiņu kafejnīcā. Un tas noteikti nav sarežģīti. Pirms projekta Mana jūra, kas šovasar Latvijā notika jau septīto reizi, nekad nebiju iedomājusies par to, cik daudz vates kociņu nonāk jūrā! Viss, ko palaižam kanalizācijā, taču nonāk jūrā! Varbūt katrs pats to nedarām, bet izdara kāds tuvinieks, kuram vienkārši neienāk prātā, – ausu kociņu nolaiž tualetes podā, nevis izmet atkritumu kastē! Viss, kas nonāks jūrā, atgriezīsies pie mums atpakaļ.
Ikdienišķām darbībām var būt ilglaicīgas sekas – bieži vien par to nepadomājam. Piemēram, nopērkam pudeli ūdens, bet drīz vien ar tām pudelēm varētu bruģēt pagalmu, cik daudz esam nopirkuši! Cita lieta, par ko esmu aizdomājusies, vai atbalstīt ātro modi – vai uzķerties uz lielajām apģērbu veikalu atlaidēm, zinot, ka citā pasaules malā cilvēki vergo, lai drēbes saražotu. Pasaulē ir tik neprātīgi daudz lietu, kas nevienam nav vajadzīgas, un tāpēc par lētu naudu faktiski tiek mestas pakaļ.
Tas, ko man ikdienā bijis grūti ieviest, ir atkritumu šķirošana – tas ir reāli grūti! Jo Rīgas centrā tam nav piemērotas infrastruktūras. Organiskajiem atkritumiem jau esmu atmetusi ar roku – tos man nav, kur likt. Tagad beidzot esmu ierīkojusi atsevišķas miskastes stiklam, metālam un plastmasai. Plastmasu izskaloju un ceru, ka tālāk uz šķirošanas lentes tiks atlasīta tā plastmasa, kas der, no tās, kas neder pārstrādei. Man pašai to šķirot mājās būtu vēl sarežģītāk. Reizēm pieejamā informācija ir mulsinoša – ja es patiešām esmu gatava mainīt ikdienas ieradumus, gribu, lai tas man būtu vienkārši, ātri. Esmu gatava šķirot, pārejot pāri ielai vai aizejot vienu kvartālu līdz šķirošanas konteineram, bet man tuvākais konteiners stiklam sanāk pie Dailes teātra, kas ir vairāku kvartālu attālumā no manas dzīvesvietas. Protams, cenšos izmantot reizes, kad jābrauc tur garām, piemēram, lai apciemotu mammu, bet tas prasa papildu piepūli. Jā, zinu, ka konteinerus var pasūtīt izvietošanai pagalmā, taču mūsu mājas pagalmā tam nav vietas, tāpēc papildu šķirošanas konteinerus nevar ielikt. Ja nevajadzētu pētīt karti, kur ir tuvākais šķirošanas konteiners, cilvēku, kas to dara, manuprāt, būtu vairāk. Līdzīgi bija ar baterijām, kad mēģināju saprast, kur tās var nodot. Tikmēr baterijas krājās kaudzēs, par ko ar vīru nebijām sajūsmināti. Protams, tiem, kuriem ir enerģija to visu sakārtot un kas tiek pie šķirošanas konteineriem savā pagalmā, vēl nākas nodarboties ar kaimiņu izglītošanu, apgaismošanu un pārmācīšanu – par to, ka, nē, nevar mest visu vienā konteinerā! Arī tas var būt nogurdinoši.
Viena no lietām, par ko esmu aizdomājusies, bet kas pagaidām vēl man neizdodas, ir pārtikas atkritumu mazināšana – precīzāk, lai tādi vispār nerastos. Manā ledusskapī pārtika laiku pa laikam noveco. To varētu plānot un darīt labāk un pārdomāti, bet tā ir runa par manu ieradumu maiņu. Jauki, ja izskan padomi internetā vai medijos, kā to izdarīt vienkārši. Labprāt iedvesmojos no tiem, cerot, ka varbūt palēnām izdosies arī man pamēģināt un pārņemt.
Mums ir paveicies, jo esam dzīvojuši laikā, kad zero waste bija nevis kaut kāda kustība, bet reālā dzīve – zaptes burciņu vajadzēja izskalot, jo jaunai zaptei bija vajadzīga esošā. Ne velti ir pētījumi, kas apliecina, ka astmas izplatība Austrumeiropas valstīs bija mazāka nekā rietumos, kur daudzi ilgu laiku bijuši pakļauti sadzīves ķīmijai. Sanāk, ka veselības ziņā esam ieguvēji, kaut gan tagad tas mainās. Vidrižos, no kuras puses nāku, ir saimniecība, kas audzē bioloģiskās zemenes un arī gurķus un tomātus, bet tie gan man nav aktuāli, jo man ir mamma, kura, audzējot savā dārzā, piedomā pie tā, lai pārtika būtu laba. Mani ļoti priecē, ka ir cilvēki, kas uzsāk šādu saimniekošanu, nebaidās.
Vai tas viss nav tikai mārketings? Domāju, ka te runa par informāciju. Tie, kuri domā, ka tas viss nav nopietni, drīzāk nezina – cilvēkiem vienkārši nav pieejama vai zināma visa informācija. Tāpēc var lasīt šo žurnālu, var klausīties arī radioraidījumus Nezāle, kas pieejami Latvijas Sabiedrisko mediju arhīvā internetā, un meklēt informāciju citos resursos. Protams, visam, kam priekšā vārds zaļš vai eko nevajag automātiski uzticēties, bet ir sertifikāti, ko var pārbaudīt. Varu izvēlēties pirkt sadzīves preces, kas nesmaržo tik ļoti. Protams, arī es esmu dzirdējusi, ka tas viss ir muļķības! Bet, lai izpildītu ekosertifikātam nepieciešamās prasības, ir jāpiepūlas. Kāpēc lai cilvēki piepūlētos, ja tas būtu tikai reklāmas triks?
Kā esmu sapratusi, jūra ir mirstoša, jautājums – vai, nedomājot līdzi, nepaātrinām procesu. Varbūt tomēr varam palīdzēt savai jūrai? Liekas ārprātīgi, kā cilvēki var pludmalē atstāt aiz sevis mēslus. Kā var, piemēram, tik rūpīgi kopt savu mazdārziņu, bet pēc tam atvest savus atkritumus un izgāzt mežā? Redzēju tādu skatu Portugālē, kur skaistā, ainaviskā vietā piebrauca džips, kura šoferis savu izdzerto bundžiņu vienkārši izmeta, sabojājot skaisto skatu. Bet viņš taču pats priecājas par to ainavu! Un, ļoti iespējams, viņa paša mājas pagalmā viss spīd un laistās!
Arī tas, kas paliek pēc cilvēkiem brīvdabas festivālos – vai tiešām savus traukus, savu glāzīti nevar aiznest līdz miskastei? Bet ir arī labas lietas, piemēram, festivāls Komēta, kur bija ne tikai šķirošanas konteineri, bet arī trauku bibliotēka – paņem traukus, pēc tam nomazgā un aiznes atpakaļ. Ja galīgi slinkums mazgāt, var dabūt ēdienu uz pārstrādājama materiāla šķīvīšiem. Ja par to vairāk runās, būs cilvēki, kas vairāk par to aizdomāsies.
Gribētos, lai pēc manis vēl paliek planēta un lai mūsu bērni var dzīvot sakarīgā pasaulē. Kāpēc nolaist visu līdz kliņķim un tad braukt iekarot citu planētu – kā rāda fantastikas filmās? Varam taču censties nedarīt tai vēl vairāk pāri un rūpēties par savu pasauli!»
Mani zaļie ieradumi
TRANSPORTS – VELOSIPĒDS
Regulāri pārvietojos ar velosipēdu – manuprāt, pilsētā tas ir visērtāk, jo nav jāsatraucas ne par sastrēgumiem, ne par to, kur atstāšu vai būs vieta, kur novietot transportlīdzekli. Ziemā gan nebraucu, jo tad tas nav tik ērti. Man riteņbraukšana palīdz arī pārslēgties no darba uz mājām, un otrādi, jo pa ceļam esmu jau citā režīmā – man patīk, ka varu redzēt sauli, paelpot gaisu, izbraucot cauri parkam vai dārzam.
SEZONĀLI LATVIJAS PRODUKTI
Labprāt izvēlos sezonālus Latvijas produktus – dārzeņus un augļus. Ja iespējams izvēlēties starp lētu vai Latvijas burkānu, tad man šķiet loģiski atbalstīt vietējos. Esmu gatava samaksāt drusku vairāk, bet patīk apziņa, ka atbalstu vietējos.
APĢĒRBS
Cenšos pirkt apģērbu, kas man ļoti patīk, cerot, ka tad lietošu to ilgāk, lai neatbalstītu ātro modi. Citiem vārdiem sakot, cenšos nepirkt tikai tāpēc, ka lēti, zinot, ka katrai lietai ir sava cena, un, ja tā ir uzkrītoši maza, tad, visticamāk, kāds nav saņēmis par savu darbu atbilstoši.
BEZ IEPAKOJUMA
Lieliski, ka cilvēki saņēmušies un dara ko tādu, kā veikali Burka, Zeroveikals un drīzumā gaidāmā Turza. Pateicoties beziepakojuma veikaliem, manā miskastē būs mazāk atkritumu!
ZAĻĀ LAPIŅA
Sekoju līdzi, vai precei ir zaļā lapiņa vai cits ekosertifikāts. Es tiem uzticos. Tā kā iegūt ekosertifikātu nav nemaz tik viegli, tas ir gana dārgi, sarežģīti un laikietilpīgi, šaubos, ka to darītu tikai smukuma dēļ, tāpēc varu tam uzticēties. Tad, kad uzzini to, ko stāsta par industriālo pārtikas ražošanu, uzreiz gribas atbalstīt bioloģisko pārtiku un balsot ar savu maciņu par to.
SAKOPJU PĒC SEVIS
Mans tuvākais zaļais plāns ir piedalīties jūras sakopšanas talkā. Līdz šim neesmu piedalījusies Mana jūra projektā, kur veic monitoringu par jūras tīrību. Šie cilvēki, kas jau septiņus gadus rīkojuši šo projektu, Latvijai simtgadē dāvā Piekrastes tīrrades projektu, kas notiks katru septembra sestdienu dažādos jūras piekrastes apgabalos. Es tur būšu! Pievienojies arī Tu!
LABĀK LABU GAĻU
Gaļu cenšos pirkt retāk, bet kvalitatīvāku, kas nereti ir dārgāka. Protams, tas reizēm liek palauzīt galvu, ko gatavot citās reizēs bez gaļas, bet tad palīdz sezonālie dārzeņi!
Iesaku arī tev!
IDILLE ir veikals, kur pērku vietējo ražotāju ikdienas pārtikas preces: tomātus, kas man garšo, un citus augļus un dārzeņus. Man patīk, ka tur norāda, no kādas saimniecības ir šie produkti.
ZEROVEIKALS ir beziepakojuma veikals, kurā iespējams iegādāties tikai bioloģiskās preces – gan pārtiku, gan sadzīves ķīmiju. Šeit arī ļoti garšīgas neapstrādātas žāvētās bioloģiskās aprikozes.
PIEKRASTES TĪRRADE – piesakies 3 km garam posmam, lai sakoptu piekrasti! Talkas notiks septembra sestdienās dažādās piekrastes vietās!
NEW WASH – šampūns, ko ieteica mans frizieris, šķiet, nopērkams tikai internetā, bet, to izmantojot, esmu pārgājusi no matu mazgāšanas katru otro dienu uz mazgāšanu vienu reizi 5–7 dienās, ik pa laikam tikai izskalojot matus.
VECĀ SĒTNIEKA PIEDZĪVOJUMI ir Arnolda Burova 1985. gada animācijas filma, kas man ļoti spilgti palikusi atmiņā, – par pilsētas piemēslotājiem un atkritumu briesmoni, kas pārmāca piemēslotājus. Paskatieties paši un rādiet saviem bērniem, varbūt liks aizdomāties par to, kur izmetam savus atkritumus.
