Rīdzinieks no Aiovas

Maikls Jūdžins Perdue jeb vienkārši Maiks Latvijā dzīvo gandrīz piecus gadus un ir pazīstams daudziem rīdziniekiem, jo viņa alus veikaliņam BeerFox, kuram nu jau blakus ir arī bārs, tūdaļ apritēs četri gadi, un Maiks pilnīgi noteikti ir šā uzņēmuma sirds un dvēsele. Ja tajā ieiesiet un Maiks tur būs, ar viņu nesadraudzēties vienkārši nav iespējams. 

Maiks ir amerikānis, dzimis un audzis Aiovas štatā, kuru raksturojot viņš saka: «Tie ir kukurūzas lauki līdz horizontam, govju ganāmpulki... Kādā no tulkojumiem Aiova nozīmējot skaistā zeme. Tāda tā arī ir – skaista, auglīga un plaša.
Arī es esmu dzimis un audzis fermā, kurā sākumā manam tēvam bija 20 govis, bet, kad to vadīju es, jau divi simti. Varētu šķist, ka šāda dzīve ir ļoti noslēgta, bet vismaz manā gadījumā tā nebūt nebija. Piemēram, vismaz divdesmit gadu pēc kārtas mūsu fermā bija jaunieši no Francijas. Tie bija otrā kursa studenti, kuriem bija nepieciešama prakse kādā no lauksaimniecības uzņēmumiem citā valstī. Tā kā maniem vecākiem bija vienošanās ar vairākām augstskolām, pie mums regulāri dzīvoja šie studenti. Starp citu viena no receptēm, ko šodien piedāvāšu, ir tieši kāda francūža ierādīta. Tas bija puisis no Francijas ziemeļiem, kurš mums iemācīja, kā pagatavot šo aperitīvu, un tagad arī es to gatavoju jau gadiem. 
Savukārt, kad es biju pusaudzis, mani vecāki radīja tūrisma aģentūru. Es domāju, ka tā notika, jo mans tēvs bija apsēsts ar lidošanu – viņš pat bija iemācījies pilotēt nelielus lidaparātus! – un viņam šis bizness bija vajadzīgs kā iemesls, lai varētu lidot.» 

Armēnija–Gruzija–Latvija
Un tomēr – kā no piensaimniecības fermas Amerikā Maiks nokļuvis līdz alus biznesam Latvijā? Maiks savā labsirdīgajā humorā vispirms pajoko, ka Latvijai taču vajadzēja vienu alus veikaliņu, bet tad savā stāstā atgriežas senākā pagātnē: «Es vienmēr esmu daudz lasījis. Un īpaši mani interesē vēsture, droši vien tāpēc man ir diezgan plašs, nenoslēgts skatījums uz pasauli un man nekad nav licies neiespējami, ka es varētu dzīvot arī kur citur un darīt ko citu. 
Bija kāds brīdis, kad sakrita vairākas lietas – es savā saimniecībā biju sev noteicis kaut kādus mērķus, un tos arī sasniedzu. Tieši tobrīd es biju izlasījis vairākus darbus un biju pārņemts ar armēņu genocīda tēmu. Sakrita, ka es iepazinos ar kādu kungu – amerikāni, kam piederēja Austrumu paklāju veikals. Mēs pamazām kļuvām par labiem draugiem, jo mūs abus interesēja vienādas vēsturiskās tēmas, par kurām daudzi mums apkārtesošie pat nebija dzirdējuši. Mūsu daudzās un garās sarunas par šīm tēmām beidzās ar to, ka 2003. gadā es viņu pierunāju kopā ar mani aizbraukt ceļojumā uz Armēniju. Šā ceļojuma laikā mēs daudz redzējām, daudz piedzīvojām, satikām interesantus cilvēkus. Un bija kāda epizode – kādā pārbraucienā nejauši nonācām vienā automašīnā ar citiem amerikāņu ceļotājiem, kuri izteicās: «Ja tev patīk šeit, tev vajadzētu redzēt Gruziju!» 
Manī šis viens teikums atstāja paliekošu nospiedumu, es sāku interesēties par šo valsti, un nākamajā gadā es tiešām devos divu nedēļu ceļojumā uz Gruziju. Tas bija tieši gads, kad Gruzija piedzīvoja Rožu revolūciju, cilvēki bija ļoti pacilāti, bija jūtams, ka valsts atveras ārzemniekiem – gan tūristiem, gan investīcijām. Tobrīd Gruzijā ieplūda daudz ārvalstu līdzekļu, arī lauksaimniecībā. Tā kā šī zeme mani bija mani apbūrusi, arī es sāku pētīt, ka es varbūt varētu kaut ko tur iesākt. 
Pāris gadu es ceļoju starp Ameriku un Gruziju, daudz lasīju par šīs valsts vēsturi un kultūru. Ceļojumos vienmēr satiku jaunus cilvēkus, vienlaikus jau nodibināju un nostiprināju draudzības. Kādā no viesošanās reizēm Gruzijā iepazinos arī ar savu tagadējo dzīvesbiedri Ievu, kura ir latviete, un mēs ilgu laiku bijām labi paziņas.
Reiz viens no maniem Gruzijas draugiem man parādīja ārkārtīgi skaistu zemes gabalu, kas bija pārdošanā. No turienes pavērās elpu aizraujošs skaists skats – kalni pāri ielejām. Es to nopirku. Bija skaidrs, ka šeit nekāds lauksaimniecības bizness nebūs, mēs domājām par nelielu tūrisma uzņēmumu. 
Te, lūk, sākas stāsta daļa, kuru, ja būtu iespējams, es labprāt mainītu, bet notika, kā notika, – pilnīgi tukšā vietā es uzbūvēju māju, kurā bija domāts veidot viesu namu. Bet 2008. gadā, kad es tikko biju beidzis darbus mājā, situācija valstī strauji izmainījās. Gruzijā ienāca Krievijas armijas pārstāvji, tūristu vairs nebija, savukārt es biju iztērējis visus iespējamos līdzekļus. Man vienkārši bija jāatgriežas ASV. Es pierunāju dēlu – vecāko no maniem četriem bērniem – pārcelties uz Gruzijas īpašumu un tomēr mēģināt noturēt viesu namu, vismaz to pieskatīt. Es pats atgriezos Amerikā, kur gandrīz vienlaikus pieņēmu divus darba piedāvājumus. Viens no tiem bija palīdzēt organizēt iepirkumus manā visvairāk iecienītajā alus veikalā. Alus jau sen ir bijis manā interešu lokā. Tāpat kā ir cilvēki, kuru kaislība ir vīns, kafija vai gastronomija, mani interesē alus – tiem arī ir daudz dažādu veidu, gatavošanas tehniku. 
Paralēli šiem notikumiem risinājās arī citi. Pēc ilgas kopdzīves biju izšķīries ar sievu, un, kā izrādījās, arī Ievas laulība bija izjukusi, un mēs kādā no tikšanās reizēm viens uz otru paskatījāmies mazliet citādi. Mēs esam pazīstami vairāk nekā desmit gadu, un draugu pulkā bijām dažas reizes tikušies Gruzijā, pāris reižu saskrējušies, kad es caurbraucot biju Rīgā. Tā kā dažādu iemeslu dēļ bija skaidrs, ka man Ievu neizdosies atvilināt pie sevis uz Ameriku, es nopietni sāku apsvērt iespēju pārcelties uz Latviju.»

Alusvīrs
«Uz Rīgu pārcēlos 2013. gadā, un uzreiz intensīvi sāku domāt, kas šeit varētu būt mana lieta – mans uzņēmums. Sanāca interesanti, ka te iepazinos ar citu Latvijā dzīvojušu amerikāni, kurš, starp citu, tāpat kā es, ir no Aiovas. Mēs gandrīz gadu runājām, domājām, sapņojām, plānojām kopīgu alus darītavu, jo alus radīšana ir viņa profesija, savukārt man – kaislība un interese. Lai nu kā, profesionālā ziņā mūsu ceļi šķīrās. Gordons šobrīd strādā alus darītavā Alķīmiķis un rada lielisku alu, savukārt es atvēru īpašu, to dēvēto craft alu, ko neražo lielās rūpnīcās, bet mazās darītavās, veikalu.
Kad vēru vaļā BeerFox, viss notika diezgan haotiski, jo bija sarežģīti saprast visas ar uzņēmējdarbību, kases aparātiem un nodokļiem saistītās lietas. Turklāt mēs ļoti gribējām veikalu atvērt pirms Ziemassvētkiem, bet piegāde kavējās, un mums vienkārši nebija alus, ko tirgot. Tomēr galu galā viss notika – šogad 27. decembrī mūsu veikalam būs četri gadi, turklāt tagad tam blakus ir arī neliels bārs un mēs nodarbojamies arī ar dažādu īpašu alus piegādi citiem Latvijas veikaliem, kafejnīcām un bāriem. Piemēram, mūsu otrais visvairāk pārdotais alus ir no Japānas. Pirmajā vietā ir mazas igauņu alusdarītavas meistardarbs. 
Atceros, kad tikko vērām vaļā veikalu, mēs pārdzīvojām, ka nevarējām to atvērt pirms Ziemassvētkiem. Tomēr, lai arī atvērāmies tā dēvētajā klusajā periodā, kad cilvēki iepērkas daudz retāk, jau pirmajā dienā, kad vērām durvis, aiz tām stāvēja neliela rinda. Tas bija ļoti sirsnīgi un iedrošinoši, jo tādam mazam veikaliņam, īpaši sākumposmā, katrs klients ir ļoti nozīmīgs. Ar lielu sirsnību atceros kādu kungu, kurš vismaz pāris reižu mēnesī ienāca un bez vārda runas iztērēja piecdesmit, pat septiņdesmit eiro. Tāpēc arī es pats iepērkoties labprāt atbalstu mazos uzņēmējus.
Manuprāt, šajā biznesa pati labākā lieta ir cilvēki, kurus satieku. Es par sevi domāju kā par dažādu tiešām izcilu alu vēstnesi Latvijā, un esmu priecīgs par tiem stāstīt cilvēkiem, kuri neko par to nezina, bet viņus tas interesē. Piemēram, daudzi ir pārsteigti, ka alu, tāpat kā vīnu, var interesanti kombinēt un pasniegt kopā ar ēdieniem. Jā, pat desertiem! Mēs pat noorganizējām šādu gardēžu maltīti Kuldīgā Goldingen Room, kur savienojām alu un gastronomiju.»
 

Projekts “TIEKAMIES PIE VIENA GALDA!” ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par rakstu sērijas “TIEKAMIES PIE VIENA GALDA!” saturu atbild "Žurnāls Santa".