Mazā Indija Rīgā

Turpinām rakstu sēriju, ko IEVĀ publicēsim līdz decembra beigām, – par Latvijā dzīvojošiem ārzemniekiem, kuri ir no sirds iedzīvojušies mūsu zemē. Un kur gan sarunas vislabāk vedas? Kopā gatavojot un baudot gardus ēdienus! Tāpēc sēdīsimies pie viena galda, baudīsim nacionālos ēdienus, gatavotus no Latvijas produktiem, un runāsim par dzīvi – kā viņiem klājas Latvijā.

Šad tad man patīk aiziet pusdienās uz austrumu restorānu Wok N Kurry, kas atrodas netālu no mūsu redakcijas. Tur bieži sastopams ir arī tā īpašnieks – indietis KAMALS BASINS. Liels bija mans pārsteigums, kad izdzirdēju viņu runājam latviešu valodā! 

Latvija kā otrā māte
Kad savu izbrīnu paužu Kamalam, viņš man atbild tikpat pārsteigts: «Protams, es runāju latviski! Dzīvoju Latvijā piecpadsmit gadu, mana sieva ir latviete, mūsu trīs bērni ir šeit dzimuši. Redziet, kultūrā, no kuras es nāku, ir divas mātes – māte, kas tevi dzemdē, un otra māte ir zeme, kur tu dzīvo un kur tu strādā. Tu dod kaut ko šai zemei, un zeme dod kaut ko tev. Latvijā ir kļuvusi par manu otro dzimteni, man rūp un bieži arī sāp par to, kas šajā valstī notiek. Tas būtu pārsteidzoši, ja es pēc šiem gadiem nerunātu valsts valodā.»
Stāstot par savu ierašanos Latvijā, Kamals atceras, ka uzreiz ir iemīlējies Vecrīgā. «Pirms tam biju strādājis un dzīvojis Maskavā, un šurp atbraucu pie draugiem. Atceros, ielidoju vēlu, bija jau ap pusdivpadsmitiem, kad nonācām Vecrīgā. Man tik ļoti patika apkārtne, ka nogurums uzreiz aizmirsās, un es draugiem teicu, ka gribētu aiziet kaut kur paēst, izbaudīt vietējo restorānu piedāvājumu. Bet toreiz nebija neviena atvērta restorāna vai kafejnīcas! Atceros, draugs aicināja doties pie viņa un viesmīlīgi piedāvāja kaut ko pagatavot. Bet es nebeidzu brīnīties: kā tā var būt? Nav taču divi no rīta, kad tiešām varbūt vairs nav nekas atvērts. Man bija tam grūti noticēt, aicināju iet paskatīties, bet patiešām visa Vecrīga bija tukša un klusa. Pats esmu no Mumbajas, tikko biju ieradies no Maskavas – tās ir pilsētas, kuru ielās vienmēr, jebkurā diennakts laikā ir pilns ar cilvēkiem. Tās ir pilsētas, kas nekad neguļ, tāpēc jutos ļoti pārsteigts. Skatījos apkārt un jautāju: kur ir cilvēki, kur mašīnas? Bet bija tik mierīgi un skaisti – ēkas, ieliņas, noskaņa. Man viss ļoti patika. Ierodoties no straujas, pārapdzīvotas pilsētas tik mierīgā vietā, var rasties jautājums: vai esmu nonācis debesīs?» atceras Kamals. 

Kultūru sadursmes
Kamalam toreiz Rīgā tik ļoti iepatikās, ka plānoto trīs dienu vietā viņš te palika nedēļu. Jau tobrīd viņam radās doma, ka šeit varētu arī palikt uz dzīvošanu. Tā bija intensīva nedēļa, kuras laikā Kamals daudz redzēja, piedzīvoja daudzas tikšanās ar cilvēkiem, kurus interesēja un saistīja Indijas kultūra un tradīcijas.
«Iepazinos ar cilvēkiem, kas bija aizrāvušies ar jogu, ar ājurvēdu, bet diemžēl mans secinājums bija viens – viss, ko tobrīd redzēju, bija šarlatānisms. Man šķita, kas tas nav godīgi – te ir cilvēki, kurus tas patiesi interesē, bet viņiem nav pieejas īstām, autentiskām vērtībām. Un savukārt man gribējās parādīt, kas ir autentiska Indijas kultūra, kas ir autentisks indiešu ēdiens, kas ir autentiska ājurvēda, jo arī mani vienmēr ir interesējis veselīgs dzīvesveids, veselīgs ēdiens. Un tas balstās ājurvēdas principos,» Kamals skaidro.
Jautāju Kamalam, vai viņš ir ārsts. Nē, viņa pamatizglītība ir jūras inženieris, kaut jūrā nekad nav gājis. Uz manu izbrīnu Kamals atbild, ka te parādās viena no milzīgajām mūsu kultūru atšķirībām: «Es savu profesiju neizvēlējos, mēs klausām vecākus. Biju jauneklis, kam patīk izaicinājumi, patīk atvērt jaunas durvis, turklāt šī profesija tobrīd bija ļoti moderna un perspektīva, tāpēc mans tēvs to man izvēlējās. Bet tēva pavēle ir neapstrīdama – to neapspriež, bet dara. Piemēram, ja es būtu direktors lielā uzņēmumā un vadītu sapulci, bet tajā brīdī ienāktu mans tēvs, es pieceltos no krēsla un piedāvātu to viņam. Iespējams, tēvs teiktu: «Sēdi vien,» – bet es viņam šādi izrādītu cieņu. Latvijā es to tā neizjūtu. Reizēm jautāju vientuļiem, trūcīgiem vecīšiem, kur ir viņu bērni, un, izrādās, ka bērni ir tepat netālu, bet nerūpējas par saviem vecākiem. Tiesa, reizēm ir arī situācijas, kurās redzu, ka vecāki nepalīdz saviem pieaugušajiem bērniem, sakot: piedod, nevaru pie tevis atbraukt uz slimnīcu, jo man ir jāstrādā. Man, indietim, to redzot un dzirdot, vārās asinis. Tā ir tava ģimene! Pats svarīgākais. 
Dzīvojot Latvijā – bet tā tas ir visur Eiropā –, izjūtu arī citas lielas kultūras atšķirības. Piemēram, sieviešu un vīriešu attiecībās. Latvijā dominē sievietes, bet manā kultūrā vīrietis ir dominants. Un tas nav tā, kā varbūt izklausās. Nav tā, ka sieviete ir apspiesta un nedrīkst izteikties vai ir iesprostota mājās četrās sienās. 
Kad dominē abi, nav grūti iedomāties, kas notiek – ir daudz strīdu. Manā kultūrā vienkārši tā nenotiek. Mēs esam audzināti citādi. Mēs, vīrieši, esam mācīti rūpēties par sievieti un bērniem citos veidos. Nodrošināt materiāli, rūpēties par viņu drošību. Vīrieši ļoti mīl savu ģimeni, savus bērnus. Mums nav iedomājams, ka varētu pamest sievieti ar bērnu. Vīrieti, kurš tā izdarīs, nosodīs gan viņa draugi, gan sabiedrība, gan viņa paša vecāki. Bet, ja mums palūgs nomainīt zīdainim pamperu, visdrīzāk mēs teiksim: nē, tā nav mana, vīrieša, darīšana. Jo mūsu kultūrā sieviete rūpējas par māju, bērniem, ģimenes sabiedrisko dzīvi un visu, kas ar to saistās. Un tā patiesībā ir lielāka atbildība, jo sieviete ir tā, kas dod stabilitāti ģimenē. Tas prasa daudz pacietības. Un visi to zina, ka sievietes ir daudz pacietīgākas nekā vīrieši. Vīrietis salūst daudz ātrāk. Tāpēc visus patiešām svarīgos darbus Dievs ir iedevis sievietei. Kurš vīrietis varētu izturēt deviņus mēnešus grūtniecības? Vīrietis to neizturētu pat deviņas nedēļas! 

Ājurvēdas pionieris Latvijā
«Tā arī es, klausot tēvu, izstudēju, tas bija labs izaicinājums, tomēr nebija īsti mans. Tā kā paralēli studijām es jau iesaistījos nekustamā īpašuma biznesā, beidzot studijas, biju ieguvis pieredzi un zināšanas arī šajā jomā. 
Pēc studijām devos uz Maskavu pie drauga, kurš tur nodarbojās ar šo pašu biznesu, un ar to arī tur sāku. Bet Maskava nebija mana vieta. Es nāku no demokrātiskas valsts iekārtas, bet Maskavā lietas tā nedarbojas. Tāpēc cits draugs, kas dzīvoja Rīgā un zināja par šīm manām pārdomām, teica: šeit ir Eiropa, te ir demokrātija, atbrauc ciemos pie mums!» atceras Kamals.
«Kopš pirmās dienas Latvijā esmu biznesā. Sākumā mēs no Indijas vedām dažādas lietas mājai – dekorus, mēbeles, paklājus, zīda paklājus. Vēlāk arī zelta un sudraba rotaslietas. Bet diemžēl gan tolaik, gan – jāatzīst – arī tagad veidot biznesu Latvijā nav vienkārši sarežģītās birokrātijas, daudzo nepieciešamo atļauju dēļ. Tas arī bija iemesls, kādēļ šo konkrēto uzņēmējdarbību beidzu. 
Taču man jau tobrīd bija cita doma prātā. Visu laiku, kopš dzīvoju Rīgā, regulāri uzklausīju cilvēkus un atbildēju uz viņu jautājumiem par dabiska uztura ietekmi uz veselību. Ļoti daudzus interesēja ājurvēdas principi, jo ājurvēdai ir cieša saistība ar dabisku un veselīgu uzturu, bet tas ne vienmēr sakrīt ar Rietumeiropas cilvēku uzskatiem par veselīgumu. Vēl es te gribētu piebilst, ka nepastāv tāda lieta kā ājurvēdisks ēdiens. Šur tur redzu, ka Latvijā tā raksta vai saka, bet šāda statusa – ājurvēdisks ēdiens – vienkārši nav. Ir principi, ko ājurvēda iesaka ievērot, piemēram, ēst svaigus produktus, nevis četras dienas sildīt vienu un to pašu zupu. Ēst ēdienreižu laikā. Neēst pēc saulrieta, jo, kad laukā ir saule, arī uguns mūsu vēderā ir stiprāka, līdz ar to arī gremošana norit labāk. Tas ir būtiski, lai ēdiens labi pārstrādātos, jo viss, kas netiek pārstrādāts, rada toksīnus un lielākā daļa slimību sākas no vēdera, no ēdiena, kas nav pārstrādāts. Ja ēdiens pilnvērtīgi sagremojas, ja vēders labi iztīrās, tu esi vesels. Ja vēderā sāk krāties pārpalikumi, tie sāk bojāties, rodas toksīni, tie iejaucas visos procesos, un cilvēks saslimst.
Lūk, tāpēc ap pusdienlaiku, pēcpusdienā, kad saule ir visstiprākā, arī mums visvairāk gribas ēst. Tā kā ne vienmēr iespējams neēst pirms vai pēc saules, jo mūsu dzīves ritms tagad ir tāds, ka agri jāceļas, reizēm vēlu sanāk iet gulēt, jāizmanto veidi, kā pastiprināt uguni savā vēderā. Tam mums ir domātas garšvielas! Starp citu garšvielas ir īpaši būtiski ēst tieši tagad – rudenī un ziemā –, jo tajās ir eļļas. Tie, kuri ziemā atļaujas ēst gan eļļu, gan sviestu (mums, indiešiem, ir savs – dzidrinātais jeb gī sviests), gan arī garšvielas, kas satur daudz ēterisko eļļu, redz, ka viņu āda – īpaši roku un sejas – ziemā neizžūst, ir veselīgāka.
Un, tā kā es redzēju, ka Latvijā cilvēkus interesē ājurvēda, ar visu sirdi pievērsos tam. 
Patiesībā tolaik neviens te īsti nezināja, kas ir ājurvēda. Manā laikā starp Latvijas un Indijas valdībām tika noslēgta vienošanās tieši par ājurvēdu. Es par šo tēmu stāstīju Latvijas Universitātē, Ārstu biedrībā. Un tagad tie paši profesori, kuri tolaik teica, ka tās ir muļķības, paši ar to nodarbojas. Tolaik es izveidoju pirmo ājurvēdas klīniku Latvijā. 
Diemžēl pēc laika es uzzināju, ka jums ir tāds teiciens, ka latvietis latvieti brokastīs ēd. Izrādās, ka dažiem garšo arī indieši. Šo situāciju varētu raksturot arī tā – es izcepu kūku, un kāds cits to bez atļaujas apēda. Tāpēc nolēmu, ka šajā jomā vairs kūkas necepšu. Redziet, mēs, indieši, esam ļoti emocionāli, un, ja kaut ko iemīlam, kaut kam pieķeramies, tad, to zaudējot vai tiekot pievilti, jūtamies ļoti sāpināti,» atceras Kamals.

Mīlestība caur vēderu
«Esmu cīnītājs, es nemūku projām. Es par sevi domāju kā par mednieku. Kā par tīģeri. Kad tīģeris kaut ko nomedī, viņš nekad visu neapēd, viņš atstāj pārpalikumus citiem, mazajiem dzīvniekiem, kas nāk pēc viņa mieloties. Es esmu tīģeris. Un tīģeris medīs vēlreiz. Tāpēc aizmirsu to iepriekšējo stāstu un sāku jaunu. Mana kaislība uz garšīgu un veselīgu ēdienu vienmēr bija turpat, tāpēc es izvēlējos doties šajā virzienā. Un, lūk, mēs sēžam un sarunājamies manā restorānā, kurš – es esmu pateicīgs Dievam – strādā ar peļņu no pirmās dienas. Jo cilvēki grib ēst garšīgi, veselīgi un maciņam saudzīgi. Kā es saku, caur cilvēku vēderu es iegūstu viņu sirdi. 
Indiešiem patīk ass un bagātīgs ēdiens. Bet tik bagātīgas maltītes katru dienu vairs nebūtu veselīgas, tāpēc mēs balansējam, lai tas būtu arī veselīgi. Un man personīgi svarīgi ir arī, lai tas būtu autentisks ēdiens. Tāpēc man ir gan indiešu, gan taizemiešu, gan ķīniešu šefs, jo es vēlos, lai ēdieni, ko piedāvājam, ir nevis pakaļdarinājumi, bet patiešām īsti.»
 

Projekts “TIEKAMIES PIE VIENA GALDA!” ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par rakstu sērijas “TIEKAMIES PIE VIENA GALDA!” saturu atbild "Žurnāls Santa".