Man vajag asistentu!

Ja arī tavā ģimenē ir kāds ar smagu vai ļoti smagu invaliditāti un ja arī viņam kādreiz vajag tikt uz veikalu vai pie daktera, tad zini – dodies uz pašvaldību un prasi asistentu. Skaidro EINĀRS GRĀVERIS, Labklājības ministrijas Sociālās iekļaušanas politikas departamenta vecākais referents.

– Nesen kādā paziņu saietā dzirdēju gadījumu… Vīrs traumas dēļ kļuvis par II grupas invalīdu, nevar pārvietoties. Sieva viņu visur vadā – pie ārstiem, fizioterapeitiem, friziera, pat uz teātri. Tā jau gadus trīs, un tikai nesen viņa uzzinājusi, ka par to taču varēja no pašvaldības saņemt asistenta naudiņu. Neviens neko nebija ne teicis, ne piedāvājis.
– Acīmredzot reālā dzīvē šī informācija kaut kā nenostrādā, lai gan kārtība, kā visam būtu jānotiek, ir skaidra jau sen. Faktiski ir tā: kad cilvēkam Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija (VDEĀVK) nosaka invaliditāti, tā automātiski izsniedz arī atzinumu par asistenta pakalpojuma nepieciešamību.

Tiesa, pirms tam cilvēkam, kad viņš sāk noformēt invaliditāti un vairāk vai mazāk apzinās savu situāciju, iesniegumā ir jāieliek ķeksītis, ka viņam būtu vajadzīgs asistents, un tad viņš šādu atzinumu arī saņems.

Principā VDEĀVK var izsniegt vairākus atzinumus – par transporta nepieciešamību, par īpašās kopšanas nepieciešamību, par asistenta nepieciešamību.

– Un ja ķeksīti neieliek?
– Tad šādu atzinumu VDEĀVK var neizsniegt. Tālāk rodas jautājums, ko cilvēks ar šo atzinumu iesāks. Būtu jādodas uz tās pašvaldības sociālo dienestu, kurā deklarēta invalīda dzīvesvieta. Tur cilvēkam jāraksta iesniegums par asistenta pakalpojuma saņemšanu: jānorāda vārds, uzvārds, personas kods, deklarētās dzīvesvietas adrese, tālruņa numurs vai e-pasta adrese; konkrēti pasākumi, kuriem cilvēks vēlas izmantot asistenta pakalpojumu; vēlamā asistenta pakalpojuma sniedzēja vārds un uzvārds (ja tas zināms). Jāuzrāda VDEĀVK atzinums par asistenta pakalpojuma nepieciešamību un jāiesniedz tā kopija.

Tad sociālā dienesta darbinieks izjautās cilvēku, lai noteiktu un pieņemtu lēmumu, vai viņam asistentu vajag daudz vai vidēji daudz, vai nemaz.

– Kā pašvaldība var izlemt šādu jautājumu, kas ir medicīnisks? Galu galā VDEĀVK atzinums jau ir, ka – asistents pienākas!
– Asistenta pakalpojums daudz vairāk ir sociāls nekā medicīnisks jautājums, un pašvaldības sociālais dienests ir galvenā organizācija, kas ar to nodarbojas. Tam jāvērtē sociālā vide un apstākļi, kādos cilvēks pārvietojas un organizē savu dzīvi, arī tehnisko palīglīdzekļu esamība vai neesamība.

Asistenta pakalpojums nozīmē to, ka cilvēkam vajag cita cilvēka palīdzību, lai kaut kur ārpus mājas nokļūtu, jo viņš pats to nevar.

Bet pie vienas un tās pašas diagnozes cilvēku spējas var būt ļoti atšķirīgas. Veselības situācija nosaka tikai to, ka pie noteiktiem apstākļiem viņam asistentu varbūt vajadzētu. Proti, ja cilvēkam VDEĀVK atzinums par asistenta nepieciešamību ir, tas automātiski nenozīmē, ka viņam to arī vajag.

– Piemēru, lūdzu!
– Cilvēks ratiņkrēslā. Atkarībā no viņa fiziskajām spējām, motivācijas un pieejamās vides, cilvēks pats var daudz ko izdarīt. Braukt ar mašīnu, pārvietoties un nokļūt no mājām uz vietu, kur viņš strādā vai mācās, – to viņš var izdarīt arī bez asistenta. Un daudzi Rīgā, kur pieejama
vide, tā arī dara.

Vai neredzīgs cilvēks – konkrētā maršrutā viņš spēj pārvietoties pats, nokļūt uz darbu, strādāt, atgriezties mājās. Tādā ziņā viņš ir neatkarīgs. Bet cits cilvēks pie tās pašas diagnozes – neredzīgs vai ar muguras smadzeņu bojājumiem – nebūs tik spējīgs. Vai motivācija nebūs tāda, vai vide nebūs pielāgota. Tad viņam asistentu vajag, un tur medicīnai vairs nav nozīmes. Par konkrētā cilvēka vajadzībām, par vidi, kurā viņš pārvietojas, tas būtu jāvērtē sociālajam dienestam.

– Vienam vajag nokļūt pie ārsta, otram – uz lielveikalu, jo gribas būt cilvēkos, uz teātri… Uz ko attiecas asistenta pakalpojums?
– Sākumā tika definēts, ka asistenta pamatmērķis ir palīdzēt cilvēkam iekļauties darba tirgū un izglītībā. Tas izriet no Invaliditātes likuma definīcijas. Līdz ar to tālāk jau Ministru kabineta noteikumi tika būvēti ar domu, ka asistenta pakalpojums noder kā atbalsts, lai cilvēks ar invaliditāti būtu aktīvs un iekļautos sabiedrībā. Mērķa grupa nebūs vecie cilvēki, kuriem ir pārvietošanās grūtības un kuriem vajag atbalstu, bet kuri pārsvarā dodas uz veikalu undažreiz pie ārsta. Asistenta pakalpojums nekad nav bijis domāts speciāli pensionāriem – viņiem vairāk vajag aprūpi.

Turklāt jāsaprot, ka ir divu veidu asistenti… Tātad pašvaldības asistents, kuru tautas valodā mēdz dēvēt par transporta vai pārvietošanās asistentu, kas domāts, lai cilvēku ar invaliditāti pavadītu līdz izraudzītajam objektam. Otrs ir izglītības asistents skolā, ja runājam par bērniem ar invaliditāti, – viņš nodrošina bērna pārvietošanos un pašaprūpi mācību iestādē, un šis asistents tiek sarūpēts ar Izglītības un zinātnes ministrijas starpniecību.

Tagad mēs plānojam arī augstskolās ieviest asistentu, tas ir nākamais darbiņš.

No šīm prioritātēm arī izriet asistenta pakalpojuma stundu sadalījums.

– Ko nozīmē stundu sadalījums?
– Ja godīgi, šobrīd tur ir diezgan liela birokrātija, taču, no otras puses, rāmim jābūt, lai nesāktos haoss. Šo sadaļu mēs, Labklājības ministrija, tuvākajā laika gribam pilnveidot… Bet pagaidām sanāk tā, ka maksimālais asistenta pakalpojuma stundu skaits, ko cilvēks var dabūt, ir 40 stundas nedēļā.

Bet cik daudz stundu pašvaldības sociālais dienests viņam reāli piešķirs, atkarīgs no tā, vai cilvēks ar invaliditāti strādā, vai mācās, vai apmeklē dienas aprūpes centru, vai viņš iesaistās nevalstiskās organizācijās, vēl kaut kur – vārdu sakot, cik viņš ir aktīvs.

Ja cilvēks strādā, plus vēl darbojas kādā biedrībā, pēc noteikumiem, viņš var saņemt asistenta pakalpojumu līdz pat 20 stundām nedēļā ceļam uz darbu un atpakaļ.

– Stundas skaita no brīža, kad cilvēks kopā ar savu pavadoni pārkāpj mājas slieksnim un dodas uz objektu – skaita ceļā pavadīto laiku. Bet vai rēķina arī tās stundas, kuras viņš pavada objektā?
– Atkarībā no mērķa. Laiks, kurā asistents aizved cilvēku līdz darbam, tiek ieskaitīts, taču tas, ko viņš pavada darbā – ne.

Ja runa ir par ārstiem un dažādām iestādēm, kuras cilvēkam ar invaliditāti nepieciešams apmeklēt, tur gan asistenta pakalpojumu apmaksā arī par visu to laiku, ko cilvēks pavadījis uz vietas objektā. Vai, piemēram, cilvēks ar garīgās attīstības traucējumiem apmeklē dienas aprūpes centru, un, ja tur uz vietas nav cilvēka, kas viņam palīdz, tad arī šo laiku ņem vērā un asistentam apmaksā.

– Kur šos asistentus reāli atrast? Jo atalgojums, cik noprotu, ir mazs. IEVAS Veselība saņēma kādas sievietes vēstuli, ka transporta asistentam valsts maksā 200 eiro un viņa pati šim cilvēkam piemaksājot vēl 200 eiro.
– Tā varētu būt. Jo patiešām asistenta atlīdzība ir minimālā stundas tarifa likme, kāda valstī noteikta. Un, visticamāk, likme arī nebūs augstāka – kaut vai tā iemesla dēļ, ka kvalifikācijas šim asistentam nav noteiktas. Noteikumos sacīts, ka asistents var būt ikviens, kuram ir darba vai personiskā pieredze saskarsmē ar cilvēku, kuram ir invaliditāte. Arī medicīniskā izglītība nav nepieciešama.

– Tas nozīmē, ka arī mamma var noformēties savam bērnam par asistenti? Vai sieva vīram?
– Jā, un cilvēki tā dara. Par asistentu 70 procentos gadījumos kļūst tiešie radinieki – vecāki, vīrs, sieva, bērni. Un, cik esmu runājis ar invalīdu organizācijām, pārējie 30 procenti ir vai nu radinieku radinieki, vai tuvi draugi.

Cilvēku no malas ir ļoti maz. Arī tāpēc, ka šobrīd ir problēmas atrast asistentu, un tieši zemās atlīdzības dēļ. Bet vairāk par to maksāt valsts nevar atļauties.

– Kāpēc? Asistents ir ļoti nozīmīgs postenis!
– Mazkvalificētais darbs netiek augsti apmaksāts. Ja, piemēram, asistentam atlīdzība būtu uz pusi vai trīs reizes lielāka nekā aprūpētājam, tas būtu pamats arī aprūpētājam teikt – kāpēc man mazāk, es daru tikpat smagu un nozīmīgu darbu?!

Valsts pārvaldē līdzīgam darbam ir līdzīga samaksa. Ja no valsts puses tiktu noteikts, ka asistentam jābūt konkrētai izglītībai, gads jāmācās, lai apgūtu prasmes un sasniegtu kvalifikāciju, tā jau būtu cita runa – tad būtu pamats celt atalgojumu. Bet, ja asistentam nav nekādu prasību, lai to darbu darītu… Asistentam maksā valsts ar pašvaldības starpniecību.

– Cik tieši valsts maksā asistentam?
– Stundas likme ir 3,15 eiro uz papīra jeb 2,20 eiro uz rokas. Atkarībā no tā, cik daudz vai maz cilvēks ar invaliditāti ir pārvietojies ārpus mājas, arī summējas samaksa asistentam. Ja viņš ir aktīvs un visas astoņas stundas vairāk vai mazāk dienā izmanto, pie šādiem nosacījumiem asistents saņem minimālo algu.

– Vai viņš, čakli strādājot un plānojot laiku, var nopelnīt vairāk?
– Nē, pat ja viņam būtu divi vai trīs asistējamie, vienalga viņš nevarēs nopelnīt vairāk. Jo pēc likuma arī asistentam pastāv normālais darba laiks – 40 stundas nedēļā, un pārsniegt viņš to nedrīkst.

Stundu likme nozīmē arī to, ka asistentam nav apmaksātas brīvdienas un viņš nevar paņemt slimības lapu. Viņam nepienākas sociālās garantijas kā citiem, kas strādā algotu darbu.

Toties, lai sociālais dienests varētu pārliecināties par noslēgtā līguma saistību izpildi un norēķināties par pakalpojuma sniegšanu, asistentam reizi mēnesī jāiesniedz uzskaites lapa par iepriekšējā mēnesī paveikto.

Asistentam, lai  pamatotu, ka ir nostrādājis 40 stundas nedēļā, skrupulozi ar čekiem un zīmogiem jāpierāda teju katrs solis. Daudziem tas sagādā lielas neērtības. Uzzinot par nepieciešamību asistentam pierādīt savu padarīto ar dokumentiem, zīmogiem – piemēram, ja pavada invalīdu līdz bankomātam, jāpievieno izdruka par naudas izņemšanu vai iemaksu –, daļa cilvēku, kuri aprūpē personas ar invaliditāti, atmet ar roku līguma slēgšanai un nolemj, ka ņemšanās ar šiem papīriem būs pārāk ķepīga, salīdzinot ar pieticīgo atalgojumu.

– Tomēr atrast asistentu ir pašvaldības uzvedums?
– Pašvaldība nedrīkst cilvēkam pateikt – mums nav asistenta! Ja cilvēkam asistenta nav, pašvaldības uzdevums ir to meklēt.

– Un kas draud par to, ka viņi neatrod asistentu?
– Ja pašvaldība nepilda savas funkcijas, to var administratīvi sodīt. Cilvēks var vispirms vērsties pie domes priekšsēdētāja. Ja arī domes priekšsēdētājs pasaka, ka neko nezina, tad tālāk cilvēks ar invaliditāti var vērsties Vides un reģionālas attīstības ministrijā, kas atbild par pašvaldībām.

Atzinumu par asistenta nepieciešamību VDEĀVK dod principā visiem, kam ir I redzes invaliditātes grupa – tātad neredzīgiem, arī cilvēkiem ar I un II grupas invaliditāti, kuriem ir garīga rakstura traucējumi, un un II grupas invalīdiem, kuriem ir pārvietošanās traucējumi un kuriem vienlaikus izsniegts arī atzinums par transporta nepieciešamību. Tas skar vairāk nekā 30 tūkstošus cilvēku Latvijā, neskaitot bērnus.

Sociālajam dienestam būtu jāvērtē cilvēka vajadzības kopumā un jāsaprot, kur ir nepieciešamība pēc palīdzības ārpus mājokļa – pavadīšanas – un kur ir aprūpes vajadzība mājās. Problēma tāda, ka cilvēka aprūpe mājās ir pašvaldības funkcija un par to jāmaksā no pašvaldības naudas. Savukārt par asistenta pakalpojumu finansējums nāk no valsts. Tāpēc citreiz sanāk tā, ka sociālais dienests cilvēkam ir noformējis asistenta pakalpojumu, kaut gan faktiski viņam vajadzētu aprūpi mājās. Proti, tā kā pašvaldība pati no sava maka negrib maksāt, sociālais dienests cilvēkam piešķir asistentu, kuram maksā valsts. Reāli dzīvē tā notiek – it sevišķi mazajās pašvaldībās, kur resursu maz, bet – tas ir nepareizi.

– Kas notiek, ja cilvēkam vajag ne tikai asistentu, bet arī transportu, kā nokļūt no mājām uz darbu vai skolu, vai pie ārsta?
– Ja cilvēkam ar kustību traucējumiem vajadzīgs asistents, viņam vienlaikus tiek piešķirts atzinums par transporta pabalsta nepieciešamību. Tas arī ir minimāls, izmaksā divas reizes gadā – par pusgadu 79 eiro.

Kā rīkoties tālāk? Sabiedriskais transports cilvēkam ar I grupas invaliditāti ir bez maksas, un arī pavadošai personai tas ir bez maksas. Savukārt, ja sabiedriskajā transportā brauc cilvēks ar II grupas invaliditāti, tad pavadošajai personai būs jāmaksā par biļeti. Šim mērķim var izmantot piešķirto transporta pabalstu. Vai arī – degvielai, ja brauc ar savu transportu. Ja ar šo naudas summu nepietiek, ņemot vērā, ka tā patiešām maza, cilvēks var caur asistenta pakalpojumu lūgt, lai kompensē izdevumus par degvielu vai par biļeti papildus. Iesniegums jāiesniedz sociālajā dienestā, pieprasot asistenta pakalpojumu, – jau tad ir jānoformē, ka būs bieža braukāšana.

– Cik lielas ir izredzes uz pozitīvu lēmumu?
– Notiek strikta izvērtēšana, jo Latvijā ir ļoti sadrumstalota atbalsta sistēma. Kā jau teicu – ir valsts apmaksātais bezmaksas sabiedriskais transports, ir transporta pabalsts, vēl daudz kur ir pašvaldību atbalsts cilvēkiem ar invaliditāti, un ir arī pārvietošanās atbalsts. Dienestam tas viss būtu jāņem vērā, lai nerastos dubultais finansējums.

Arī kontrolējošās institūcijas ir norādījušas, ka nedrīkst vienai vajadzībai maksāt divreiz no valsts un pašvaldības budžeta.

Dienestam ir rūpīgi jāseko līdzi, vai vajadzība ir pamatota. Ja cilvēks ar invaliditāti nevar braukt ar sabiedrisko transportu, tad jāsaprot, kāpēc viņš to nevar darīt.

Pēc tam izmanto pašvaldības atbalstu, izmanto valsts pabalstu un tikai tad maksā papildus.

Jā, diemžēl šobrīd transporta atbalsta programma ir sarežģīta, un tur arī būtu kaut kas jāmaina.

– Kad sociālais dienests atsaka asistenta pakalpojumu?
– Atteikuma iemesliem vienmēr jābūt pamatotiem, pietiekamiem un pierādāmiem. Ja cilvēks ar invaliditāti spēj pārvietoties ārpus mājokļa bez asistenta palīdzības vai arī nespēj pārvietoties pat ar asistenta atbalstu, sociālajam dienestam jālemj par atteikumu piešķirt asistenta pakalpojumu.

– Ko darīt, ja cilvēkam šķiet, ka viņš atbilst Ministru kabineta noteikumos ierakstītajiem kritērijiem asistenta pakalpojuma saņemšanai, taču VDEĀVK šādu lēmumu nav pieņēmis?
– Tad viņš var iesniegt atkārtotu iesniegumu invaliditātes ekspertīzei ar lūgumu vēlreiz izvērtēt funkcionēšanas ierobežojuma atbilstību asistenta pakalpojuma kritērijiem.

– Ko vēl būtu svarīgi šajā sakarā zināt?
– Cilvēkiem jāsaprot atšķirība starp aprūpi un pavadīšanu. Ja vajag kādu, kurš man palīdz saskaldīt malku, pielikt aizkarus vai nomazgāties, tad ar to nodarbojas sociālais aprūpētājs. Asistents palīdz tikai pārvietoties no punkta A uz punktu B. Tā ir liela atšķirība.

Vēl jāsaprot, ka asistenta pakalpojums nebūs prioritārs vecajiem cilvēkiem.

Šobrīd no tiem, kas saņem asistenta pakalpojumus, apmēram 40 procentiem ir ap 60 un vairāk gadiem, taču šo stundu skaits ir mazs, līdz ar to arī asistentam nebūs nekādas lielās naudas. Tur nevarēs nopelnīt, tie būs kādi 40–60 eiro mēnesī. Turklāt bruto, pirms nodokļu nomaksas. Jo nav jau tā, ka šie vecie cilvēki katru dienu kaut kur dotos. Aiziešanai uz veikalu vai bibliotēku – tur to stundu sanāk ļoti maz, divas trīs nedēļā.

Noteikumi saka tā: var arī apvienot četru nedēļu normu vienā reizē. Proti, astoņas stundas var izmantot vienā reizē vai divās reizēs – cik vajag. Taču šis pakalpojums neatrisinās veco cilvēku vajadzību pēc aprūpes, pēc atbalsta.

Šis pakalpojums – personīgais asistents – kā jau es teicu, ir domāts aktīvajiem cilvēkiem vai tiem, kuri var kļūt aktīvi. Kuri var strādāt un mācīties, kuri ir motivēti un kuriem trauma ļauj adaptēties sabiedrībā, iekļauties darba tirgū. Jā, varbūt viņš dara vienkāršu darbu, bet līdz ar to arī tas cilvēks pats sevi spēj novērtēt augstāk – viņš savās acīs vairs nav invalīds, kā sabiedrībā uz viņiem dažkārt mēdz skatīties, bet viņš kaut ko vajadzīgu dara. Pašapliecināšanās ir ļoti svarīga.

Uz šiem cilvēkiem asistenta pakalpojums ir orientēts. Arī uz bērniem!

Asistenta palīdzība bērniem – tas vairāk ir atbalsts vecākiem naudas vai laika formā. Kad bērnam aprit pieci gadi, skolas vecums, lai vecākus mazliet atslogotu no pastāvīgajām rūpēm.

– Vai ar sociālo dienestu profesionalitāti viss ir kārtībā, ja viņu pašvaldībā joprojām dzīvo cilvēki ar invaliditāti, kuri šīs nianses, par kurām tikko izstāstījāt, nezina?
– Pašvaldību sociālo dienestu profesionalitāte un kompetence izvērtēt un piešķirt asistenta pakalpojumu lielā mērā ir saistīta ar pašvaldības administratīvo kapacitāti. Bieži vien mazajās pašvaldībās nav pat konkurences. Vienkārši, kāds tas cilvēks ar sociālā darbinieka izglītību ir, tāds arī strādā, lai gan normāli uzrakstīt lēmumu vai izvērtēt cilvēka vajadzību nespēj. Reizēm asistenta pakalpojumu vai palīdzības piešķiršanu izmanto kā varas mehānismu. Tā teikt, cits citu pazīst, sarunā…

– Tātad vajag pārmaiņas. Cerat uz reģionālo reformu?
– Es visnotaļ esmu par reformu un tieši šinī sakarā. No Labklājības ministrijas pārstāvētās nozares raugoties, reģionālā reforma arī ir vajadzīga. Jo tā ļaus šo to pārkārtot racionālāk.

Kam ir tiesības  saņemt asistenta pakalpojumu?

• Ja ir noteikta I invaliditātes grupa redzes traucējumu dēļ.
• Ja ir noteikta I vai II invaliditātes grupa un ir konkrēts funkcionēšanas ierobežojums – slimības vai anatomiskie defekti, kuru dēļ izsniegts atzinums par speciāli pielāgota vieglā automobiļa iegādi un pabalsta saņemšanu transporta izdevumu kompensēšanai.
• Tiem cilvēkiem ar I vai II invaliditātes grupu, kuriem ir abu augšējo ekstremitāšu anatomiski defekti; amputācijas stumbri plaukstu pamata līmenī vai augstāk; garīgās veselības traucējumi.
• Asistenti pienākas bērniem un jauniešiem ar invaliditāti, kuri mācās vai apmeklē bērnudārzu.
• Viens asistents drīkst sniegt pakalpojumu vienlaikus vairākiem cilvēkiem ar invaliditāti.
• Cilvēks var lūgt sociālo dienestu slēgt līgumu ar diviem asistentiem. Piemēram, viens asistents var sniegt pakalpojumu citā pilsētā mācību sesijas laikā – ja cilvēks mācās neklātienē. Taču divi asistenti nedrīkst sniegt pakalpojumu vienā laikā. Arī šajā gadījumā kopējais pakalpojuma apmērs nedrīkst pārsniegt 40 stundas nedēļā.
• Invalīds sev par asistentu var izvēlēties arī citu cilvēku ar invaliditāti vai pusaudzi vecumā no 15 gadiem. Tas arī jāzina!

Uz kurieni asistents palīdz nokļūt?

• Uz darbu;
• uz izglītības iestādi;
• uz dienas aprūpes centru;
• uz sociālās rehabilitācijas institūciju;
• uz dažādiem sociāliem un sabiedriskiem pasākumiem;
• uz ārstniecības iestādēm, pastu un citām iestādēm;
• iepirkties;
• apmeklēt teātri, koncertu, sporta spēles vai citu brīvā laika pavadīšanas vietu.

Pieredze

AIJA BĒRZIŅA-ZALTĀNE, sešgadīgā Everta mamma:
– Kaut gan dzīvojam Rīgā, mans dēls apmeklē dārziņu Jūrmalā, kur asistente viņam ir no piecu gadu vecuma, kad, uzsākot jaunā dārziņa gaitas, tas pienācās no valsts. Pirmo dārziņa asistenti satikām ar dārziņa palīdzību, tas arī kārtoja visu oficiālo pusi. Kad asistente personīgu iemeslu dēļ pārtrauca ar mums sadarboties, meklējām jau caur paziņām citu, un mums ļoti paveicās. Tomēr noteikti jāpiemin, ka mūsu asistentēm nebija speciālas apmācības – visas zināšanas un iemaņas tika iegūtas laika gaitā. Tas ir iespējams, jo dēla diagnoze to pieļauj.

Septembrī dēliņam atkal mainīsies asistente, šoreiz viņu atradām, pateicoties mūsu pirmajai asistentei Guntai Ķilkutei no laikiem, kad dēls bija mazāks. Viņai ir savs uzņēmums, kura ietvaros apmāca jaunās asistentes, tāpēc esam droši, ka arī ar jauno asistenti dēls būs labās rokās.

No Guntas arī uzzinām informāciju par to, kas un kad mums pienākas, viņa palīdz orientēties likumu džungļos. Mūsu, kā īpašā bērna vecāku, ikdiena ir steidzīga un saspringta – vajag daudz nopelnīt, lai būtu iespējams algot bērnam asistentu.

Ar valsts samaksu – 230 eiro pēc nodokļu nomaksas – neviens asistents nevarētu izdzīvot, kur nu vēl pilnvērtīgi dzīvot.

Asistenta pienākumiem un atbildībai īsti pat nevar nospraust robežas, tās ir bezgalīgas – arī mūsu dēliņam ir jāatrod pareizā pieeja, viņš nevarētu sastrādāties ar kuru katru. Mūsu gadījumā, kad dēls ir arī neredzīgs, pat balss ir svarīga – tas, kā asistente izklausās, būs pirmais, ko dēls vērtēs. Mums kā vecākiem atrast asistentu vienmēr sagādājis daudz bažu un man – daudz negulētu nakšu. Tas ir cilvēks, ar kuru mūsu bērns kopā pavadīs daudz laika. Mums ir svarīgi, lai asistente būtu pacietīga, savu darbu mīloša un tāda, kas ir arī gatava mūsu dēlēnu izaicināt un pamudināt uz jauniem sasniegumiem.

Turklāt – ja asistentes nebūtu, dēls nevarētu iet bērnudārzā – viņam tomēr ir nepieciešama palīdzība, gan ēdot, gan pārvietojoties, gan piedaloties bērnudārza aktivitātēs. Darbs, ko asistente dara, ir milzīgs, un es nenožēloju ne centu, ko samaksājam papildus. Kopš dēls iet bērnudārzā, ir uzlabojusies viņa kustību koordinācija, spēja komunicēt, arī vieglāk pieņemt jauno, satraucošo. Tāpēc mums asistentes paveiktais naudā nav izmērāms.

Mums ir svarīgi zināt un just, ka katru dienu dēlu palaižam pie cilvēka, kur viņš būs drošībā un arī tiks veicināta viņa attīstība.

Transporta asistenta mums nav. Lai gan bijām par to dzirdējuši, ikdienas steigā pilnībā aizmirsām. Ejot kārtot citas nepieciešamas oficiālās lietas, kas saistītas ar Everta invaliditāti, neviens mums to arī neatgādināja un nepiedāvāja.

Katru dienu vedam dēlu no Rīgas uz Jūrmalas bērnudārzu un, lai gan tā nauda mums noderētu, līdz šim sevi kā transporta asistenti neesmu pieteikusi un ikmēneša atskaites neesmu sniegusi. Patiesībā mums arī negribas allaž ko lūgt, jo bieži sajūta ir tāda – tu patiešām lūdzies. Tas, ko es vēlētos sagaidīt no valsts puses, – lielāku, nepieciešamajām iemaņām atbilstošāku, valsts finansējumu asistentiem, lai vecāku piemaksa būtu minimāla, kā arī nopietnu atbalstu asistentu apmācībai, lai vairāk īpašo bērnu būtu iespēja satikt savā dzīvē lieliskus un ilgstošus asistentus, kuru alga atbilst kvalifikācijai, kāda tā ir realitātē.

Avoti, kurus vērts palasīt:
Ministru kabineta noteikumi Nr. 942 Kārtība, kādā piešķir un finansē asistenta pakalpojumu pašvaldībā, meklē caur likumi.lv.
Labklājības ministrijas mājaslapas sadaļā Personām ar invaliditāti ir apakšsadaļa Asistenta pakalpojums cilvēkiem ar invaliditāti. Tur tu par dažādām tēmām atradīsi skaidrojumus saprotamā valodā.

Projektu ESI LĪDZĀS! finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par ESI LĪDZĀS! saturu atbild Žurnāls Santa.