Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģents Andris Poga: Ir brīži, kad nepieciešams klusums

Tā ir ļoti dīvaina sajūta, kad pamosties un pirmajos nomoda mirkļos reizēm pat nesaproti, kur tu atrodies,» atzīst Andris Poga, atceroties ļoti piesātināto dzīvi, iekams to uz pauzes nolika pandēmija. Tāda ir diriģenta ar starptautisku karjeru ikdiena: pārlidojums no vienas valsts un pat kontinenta uz citu, mēģinājums, koncerts, pārlidojums, koncerts… Tam pieder arī lieliski izkoptas iemaņas sakārtot čemodānu ar visu nepieciešamo, tai skaitā – partitūras ne vien aktuālajam koncertam, bet arī nākamajām programmām.

***

Pagrieziena punkts Andra Pogas karjerā, kas arī atvēra durvis uz pasauli, notika maijā pirms desmit gadiem, uzvarot Jevgeņija Svetlanova starptautiskajā diriģentu konkursā Monpeljē Francijā. Tā kā konkursam tika iesniegti vairāk nekā 350 pieteikumi no visas pasaules, panākums bija jau uzaicinājums ierasties Monpeljē. Pēc pieteikumu izvērtēšanas, sacensties uzaicināja tikai 18 jaunos diriģentus.

Līdz trešajai – fināla – kārtai palika vien pieci, bet 1. vietu ieguva Andris Poga.

Tobrīd viņš bija profesionālā pūtēju orķestra Rīga mākslinieciskais vadītājs, kurš mainīja daudzu klausītāju attieksmi pret pūtēju orķestri. Jaunais diriģents kolektīvam veidoja interesantu repertuāru ar izciliem klasikas darbu pārlikumiem, latviešu komponistu jaundarbiem. Uzreiz pēc uzvaras konkursā Andris atgriezās Rīgā, lai jau nākamajā nedēļā turpinātu darbu pie orķestra sezonas noslēguma koncerta. Ar to tad arī noslēdzās diriģenta četru gadu darbs profesionālajā pūtēju orķestrī.

«Pēc konkursa saņēmu piedāvājumus koncertēt daudzviet Francijā, un šo iespēju arī izmantoju,» atceras diriģents. Tāpat kā uzaicinājumu strādāt Parīzē – par pasaulslavenā diriģenta Pāvo Jervi asistentu Orchestre de Paris. Tur Andris piedzīvoja vienu no spilgtākajiem pārbaudījumiem savā karjerā – gluži kā aktierim, kam nākas ielēkt saslimuša kolēģa vietā nekad iepriekš nespēlētā lugā. «No rīta bija paredzēts ģenerālmēģinājums Šostokoviča 7. Ļeņingradas simfonijai, bet somu viesdiriģents Miko Franks, kura pārziņā bija šī programma, atsūtīja ziņu, ka nejūtas labi, nevar ierasties, taču vakarā koncertā varēs diriģēt. Ģenerālmēģinājumu nenospēlēja, bet pusotras stundas pirms koncerta sākuma orķestra vadība izsauca mani – diriģents tomēr nespēj ierasties, tāpēc tas jādara man. Kad iebildu, ka tas nav iespējams, jo šo simfoniju nekad neesmu diriģējis, man atbildēja, lai saņemos un daru… Ierodoties koncertzālē bija vēl 40 minūtes, lai sagatavotos, un tad… Publikai, protams, pateica kāda ir situācija, un, kā pēc tam negaidīti atzinīgā recenzijā rakstīja kāds mūzikas kritiķis, – es tagad noteikti zinot, kā tas ir, kad tevi iegrūž lauvu bedrē. Orķestris tomēr man ļoti palīdzēja, un mēs veiksmīgi tikām galā, bet ko līdzīgu piedzīvot vairs nevēlos. 

Kad pēc tam biju asistentdiriģents Bostonas simfoniskajā orķestrī, pārliecinājos, ka Amerikā ir nodrošinājušies pret šādu situāciju. Bostonā ir divas asistentu vietas, uz kurām ir sadalīts viss sezonas repertuārs, – ja nu diriģentam kas atgadās un viņš nevar ierasties uz koncertu, vienmēr viens no mums kā rezervists bija gatavs viņu aizvietot – līdzīgi kā ar dziedātājiem slavenākajos opernamos.

Eiropā tādas tradīcijas nav, tāpēc gadās, ka diriģents ir saslimis un citi kolēģi, tostarp nereti arī es, saņem piedāvājumus pēkšņi viņu aizvietot. Šie pēdējā brīža piedāvājumi mēdz būt arī ļoti vilinoši. Atceros, pirms pāris gadiem saņēmu piedāvājumu diriģēt Vīnes simfoniskā orķestra Eiropas turneju ar 17 koncertiem, bet man tajā periodā bija paredzēts koncerts Rīgā ar LNSO. Iespējams, kāds cits kolēģis manā vietā šādu piedāvājumu pieņemtu bez ilgas domāšanas, bet man tomēr ir svarīgāk pildīt uzņemtās saistības. Lieki teikt, ka aģents, protams, nebija sajūsmā…»

***

Savu ceļu mūzikā Andris Poga sāka, apgūstot trompetes spēli. Mācoties Pāvula Jurjāna mūzikas skolā viņš, protams, muzicēja arī skolas simfoniskajā orķestrī. «Tas bija tolaik Latvijā vienīgais skolēnu simfoniskais orķestris,» uzver Andris. «Tieši tur, vērojot diriģentu, man radās doma, ka arī es kādreiz to varētu darīt, ka arī es varētu kļūt par diriģentu.»

Šo vēlmi viņš paturēja prātā, arī turpinot trompetes studijas Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā un vēlāk Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Andra Pogas dzīves aprakstā gan parādās kāds fakts, kas izkrīt no konteksta, proti, viņš studējis arī filozofiju Latvijas Universitātē.

Vai tāpēc, ka šaubījās par dzīves saistīšanu ar mūziku? «Nē, tā tas nepavisam nebija, par to es neesmu šaubījies!» ar smaidu atceras diriģents. «Sagadījās, ka mediņos mums bija lieliska kultūras vēstures pasniedzēja. Nodarbībās dzirdētais tik ļoti aizrāva, ka nolēmu mēģināt ko papildus mūzikai izzināt. Nezinu, vai to maz drīkstu teikt, bet es iestājos uzreiz divās augstskolās, turklāt – abās tiku uzņemts budžeta grupā. Tā nu paralēli mācījos gan Mūzikas akadēmijā, gan Latvijas Universitātē. Abas apvienot varēju arī tāpēc, ka Filozofijas fakultāte atradās tikai kvartāla attālumā no Mūzikas akadēmijas. Regulāri notika pārskrējieni no vienas ēkas uz otru, lai paspētu uz nākamo lekciju vai nodarbību. Četrus gadus es to visu spēju apvienot, bet tad, ja ko gribēju sasniegt, vajadzēja pilnībā pievērsties mūzikai. Līdz bakalaura diplomam filozofos man palika daži nenokārtoti eksāmeni un neuzrakstīts bakalaura darbs. Reizēm esmu domājis, ka vajadzētu tomēr šīs studijas pabeigt, jo man nepatīk iesākti un nepabeigti darbi, bet – pa kuru laiku?!»

***

Ceļš, lai kļūtu par diriģentu, nav īss un vienkāršs. Nākas daudz laika veltīt mācībām. Vispirms Andris pabeidza Latvijas Mūzikas akadēmiju kā trompetists un pūtēju orķestra diriģents un tad iestājās augstskolā vēlreiz, lai mācītos simfoniskā orķestra diriģēšanu.

«Studiju laikā man radās iespēja Erasmus programmas ietvaros doties uz Vīni papildināt zināšanas, ko arī labprāt izmantoju. Uz to mudināja arī mans profesors Viesturs Gailis, kuram pašam savulaik bija radusies tāda iespēja.

Tā kā studēt simfoniskā orķestra diriģēšanu neizvēlas daudzi, Rīgā vienlaikus pa visiem kursiem bijām, lielākais, pieci un mācības ritēja pārsvarā kā individuālās nodarbības.

To es uzskatu par lielu Latvijas mūzikas izglītības sistēmas priekšrocību. Toties Vīnē bija sabraukuši studenti no visas pasaules, uz nodarbībām ieradās pat piecdesmit cilvēku, tāpēc katram veltītais individuālais laiks bija minimāls. Tur es ieraudzīju, cik ļoti studiju procesā var palīdzēt tehnoloģijas – īpaši japāņu un ķīniešu studenti nāca ar videokamerām, centīgi ierakstīja nodarbības, lai pēc tam no ierakstiem mācītos.»

***

«Manā dzīvē ir bijuši posmi, kad esmu īslaicīgi dzīvojis ārzemēs, tomēr vienmēr vēlējies atgriezties Latvijā. Piekrītu viedoklim, ka mūziķis, kas nav ikdienā piesaistīts kādam kolektīvam un regulāri brauc uzstāties daudzās valstīs, to lieliski var veikt, arī dzīvojot Latvijā. Man ir bijuši tik intensīvi koncertperiodi, ka gandrīz katru pirmdienu ierados Rīgas lidostā, lai lidotu uz nākamo galapunktu. Tur mēģinājumi, koncerts vai vairāki un lidoju mājās. Jo mājas ir mājas.

Ārzemēs vienmēr ir patīkami uzzināt, ka starp klausītājiem ir latvieši, un viņi jau parasti ir gandrīz visur. Tomēr lielāko pārsteigumu piedzīvoju Austrālijā. Tur Sidnejas operā diriģēju četrus koncertus (ja jau tik tālu aizbraukts, tad nevar notikt tikai viena uzstāšanās!) ar solisti – vijolnieci Baibu Skridi. Pirmajā vakarā uzgājām uz skatuves, un es pēkšņi pamanu, ka balkona pirmajās rindās sēdošie māj ar maziem Latvijas karodziņiem. Parasti jau tā simfoniskās mūzikas koncertos nerīkojas, turklāt – tik liela grupa cilvēku. Starpbrīdī es Baibai jautāju: «Vai tu redzēji, kas notika balkonā?» Protams, arī viņa bija to pamanījusi. Pēc tam izrādījās, ka tie bija no Latvijas uz kādu konferenci atbraukuši ārsti, kuri gribējuši aiziet uz pasaulslaveno Sidnejas operu, ieraudzījuši afišas ar divu latviešu mūziķu vārdiem un nolēmuši apmeklēt tieši šo koncertu.»

Bet kā divi pasaulē atzīti latviešu mūziķi var satikties uz vienas skatuves otrā pasaules malā vai arī tepat Eiropā? «Tas notiek dažādi,» atbild diriģents. «Plānojot koncertus, organizatori un aģentūras reizēm nejauši, reizēm apzināti izvēlas uzrunāt vairākus latviešu mūziķus vai kolektīvus. Kaut uzaicinājuma pamatā vienmēr ir profesionalitāte un repertuārs, nevis kāds nacionālais kritērijs. Reizēm paši iesakām kādu mūsu mūziķi.

Es esmu diriģents no Latvijas, un par savu pienākumu uzskatu arī latviešu komponistu skaņdarbu atskaņošanu ārzemēs.

Kaut gan to panākt ir sarežģīti. Joprojām atceros, kā cīkstējos, lai Francijas Radio festivālā Monpeljē, kur esmu piedalījies vairākkārt, atskaņotu kādu latviešu komponista darbu. Togad mani uzaicināja diriģēt Francijas Radio filharmonisko orķestri un organizatori bija programmā iekļāvuši vienu no Čurļoņa simfoniskajām poēmām. Tā kā festivāla tēma bija Baltijas un Ziemeļvalstis, festivālā piedalījās arī Latvijas Radio koris, kā arī es diriģēju, tad ieteicu iekļaut kādu latviešu komponista darbu. Ar organizatoriem mums izvērtās ilga sarakste ar pacietīgu stīvēšanos, līdz vienojāmies, ka koncerta programmā iekļausim Pētera Vaska skaņdarbu.»

***

Kad 13. martā valstī izsludināja ārkārtējo situāciju, līdz ar to pārtraucot visus publiskos pasākumus, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris tovakar paredzēto koncertu Mālera piektā un RIX tomēr izpildīja, bet – video tiešraidē, tukšā zālē, klātesot vien televīzijas un skaņu operatoriem. «Tā bija ļoti neparasta un iepriekš nepiedzīvota situācija – pilnīgs klusums zālē tāpēc, ka tā ir tukša… Izrādījās, ka muzicēt zālē, kurā nav klausītāju, koncerta situācijā ir emocionāli sarežģīti,» neslēpj Andris Poga. «Pandēmija pilnīgi izjauca visus plānus. Sagadījās, ka tieši tajā dienā, kad mūsu valstī izsludināja ārkārtējo situāciju, es saņēmu Krievijas vīzu, jo pēc nedēļas bija paredzēts koncerts Novosibirskā Transsibīrijas Mākslas festivālā. Tas ir lielisks ikgadējs klasiskās mūzikas notikums, kuru rīko pasaulslavenais Sibīrijā dzimušais vijolnieks Vadims Repins, aicinot uz festivālu daudzus Eiropas mūziķus. Joprojām spilgti atceros savu viesošanos tur pirms vairākiem gadiem un arī šo koncertu ļoti gaidīju. Otrs koncerts, ko uztvēru kā ļoti sāpīgu zaudējumu, bija ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri plānotais Brāmsa Vācu rekviēma atskaņojums Lieldienu nedēļā, kuru bijām iecerējuši veltīt Marisa Jansona piemiņai.

Tieši ar leģendārajam diriģentam veltīto koncertu Dzintaru koncertzālē, kur Andra Pogas, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un vijolnieces Kristīnes Balanas izpildījumā izskanēja Pētera Čaikovska 6. simfonija un Maksa Bruha vijoļkoncerts, orķestris un tā mākslinieciskais vadītājs 29. jūlijā atkal satikās ar klausītājiem.

Kaut arī plašajā zālē drīkstēja atrasties tikai 500 cilvēku, diriģents priecājas: «Pēc tik liela pārtraukuma uzstāties bija liels gandarījums. Pilnīgi citas izjūtas, nekā spēlējot tukšai zālei! Un arī klausītāji tagad uz koncertu nāk ar citu sajūtu, manuprāt. Es domāju, ka covid ietekme būs jūtama arī koncertu apmeklēšanas ieradumos. Pirms pandēmijas daudziem klausītājiem tas bija tik ierasti un pierasti, bet nu – kā svētki, īpašs mirklis.

Dīkstāves mēnešos atlika laiks padomāt par daudz ko, un kaut ko arī iesākt no jauna. Kopā ar LNSO galveno redaktoru Orestu Silabriedi uzsākām podkāstus – abi sarunājamies ar kādu cilvēku, kas nav profesionāls mūziķis, par dažādām tēmām, kas tomēr saistītas ar mūziku. Ar publicistu Mārtiņu Vanagu par mūzikas klausīšanos koncertzālē un attālināti, par mūzikas iedarbību uz emocijām; ar žurnālisti Ilzi Jaunalksni-Rēderi par mūziku un varu, par kultūras jomas pārstāvju politisko stāju; ar aktieri Vili Daudziņu – par skaņām un trokšņiem ap mums, kā mēs uztveram apkārtnes trokšņus – putnus, zvērus, vilcienus, sētnieka lāpstu, kafijas dzirnaviņas, vasaras un ziemas saulgriežu mūziku lielveikalos; ar rakstnieku Jāni Joņevu par literatūru un mūziku; ar Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretāru Haraldu Matuli – par spāņu gripas upuriem Jāzepu Grosvaldu, Frici Bārdu, Gijomu Apolinēru, vērtējām attieksmi pret nāvi un medicīnisko menedžmentu tolaik un mūsdienās.

Arī šādas sarunas ir nepieciešamas, jo, lai sagatavotos kāda skaņdarba diriģēšanai, diriģentam nav tikai jāiemācās partitūra, tempi un orķestrācija. Man ir svarīgi izzināt skaņdarba vēsturisko fonu, noklausīties pēc iespējas vairāk tā interpretācijas.  

Ikdienā mūzikas ir tik daudz, ka, piemēram, braucot automašīnā, es neko neklausos. Ir brīži, kad nepieciešams klusums.

***

Mūzikas pasaulē viss tiek ļoti laikus plānots. Vispārzināms fakts, ka mūziķiem darba kalendārs saplānots vismaz pāris gadu uz priekšu. Pašlaik nezinām, kad un kā beigsies pandēmijas laiks, bet tajā dzīvē, kas bija pirms covid, Stavangeres simfoniskais orķestris paziņoja, ka no 2021. gada 1. augusta orķestra galvenais diriģents būs Andris Poga, kurš parakstījis līgumu uz trim sezonām. Lai arī darbs Norvēģijas ostas pilsētā Ziemeļjūras krastā jāsāk pēc gada, jau tagad diriģents domā par repertuāru, orķestri un tā attīstību. Bet kāpēc viņš piekritis šim piedāvājumam? Atļaujos pajokot, izsakot versiju, ka diriģentam tik ļoti patīk slēpot, ka tāpēc nolēma vairāk uzturēties Norvēģijā. Andris par to smaida un teic, ka slēpotājs gan viņš nav: «Ar Stavangeres orķestri gan dosimies starptautiskās tūrēs, gan koncertēsim arī Norvēģijā, un tā būs lieliska iespēja iepazīt šo skaisto zemi.

Patiesībā Norvēģijā koncertzāļu jautājumā ir ļoti līdzīga situācija kā Latvijā. Galvaspilsētā Oslo jau daudzus gadus runā par tās nepieciešamību. Pat Mariss Jansons, kurš ilgus gadus bija Oslo filharmoniskā orķestra vadītājs, cīnījās par koncertzāles celtniecību, bet neuzvarēja šo cīņu un tādēļ atkāpās. Tikmēr vairākas Norvēģijas provinces pilsētas, gluži kā pie mums, spējušas uzcelt labas koncertzāles. Arī Stavangerē ir pirms astoņiem gadiem pabeigta koncertzāle ar izcilu akustiku. Un vēl man patīk, ka orķestris ir ļoti internacionāls, tajā ir mūziķi no daudzām valstīm. 

Pēc savas pieredzes varu teikt: jo daudznacionālāks ir kolektīvs, jo tas ir mazāk konservatīvs.

Man daudzi teikuši, ka filozofijas vietā drīzāk vajadzēja studēt psiholoģiju, tā vairāk noderētu. Jo uzsākt sadarbību ar orķestri ir sarežģīti, protams. Īpaši sākumā, kad ierodies pie pieredzējušiem, ļoti daudz redzējušiem mūziķiem. Viņi ir strādājuši ar leģendāriem diriģentiem, neskaitāmas reizes izpildījuši skaņdarbu, un nu atnāk kāds jaunais… Attieksme ir dažāda, un arī rezultāts kopdarbam var atšķirties. Bet to varu noteikti pateikt: diriģentam uz mēģinājumu ir jāierodas gatavam strādāt un ar maksimālu atdevi. Nav pieļaujams, ka diriģents varētu aiziet pie orķestra ar nekad neatvērtu partitūru. Mēģinājumu laiks nav bezgalīgs, un orķestris sagaida, ka diriģentam būs absolūti skaidrs, ko viņš vēlas panākt. Diriģents ir impulsa devējs, ko atspoguļo orķestris. Es jau muzicēju caur orķestrantiem – viņi ir kā diriģenta instrumenti.

Noteikti ir jājūt orķestra noskaņojums. Mūsdienās diriģents vairs nav tirāns, kas ar agresīvām metodēm cenšas panākt savu. Manuprāt, tagad tas nestrādā, jo laiks un cilvēki ir mainījušies.

Repertuārs, ko es diriģēju, nav atkarīgs tikai no manis, bet lielā mērā no mūzikas dzīves organizatoru plāniem. Kaut gan es cenšos paškritiski vērtēt, ko spēju paveikt un kam vēl neesmu gatavs. Es nekad neuzņemšos diriģēt skaņdarbu, ja neesmu pārliecināts, ka to varu izdarīt labi.»

„Projektu "Latviešu mūziķi pasaulē" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Latviešu mūziķi pasaulē" saturu atbild Žurnāls Santa.”