Invalīda statuss. Kam un kā to piešķir?

Protams, labāk, ja par šādiem jautājumiem galva nav jālauza. Tomēr dzīve ir dzīve, un kādreiz liktenis itin nemaz nejoko. Iemesls šai sarunai – lasītājas vēstule. Skaidro: JURIS GAIĶIS, Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas vadītājs, un MĀRIS ANDERSONS, Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas vadītāja vietnieks.

Lasītājas Annas vēstule: Labdien! Ļoti gribētu ar IEVAS Veselības starpniecību noskaidrot man aktuālo jautājumu par invaliditātes piešķiršanu. Dzīvoju mazpilsētā, kur nav arodārsta, un nav arī tas labākais kontakts ar savu ģimenes ārstu.

Šobrīd man ir šādas diagnozes, kas būtiski pasliktinājušas dzīves kvalitāti… Piecdesmit septiņu gadu vecumā esmu pārcietusi dzemdes amputāciju, olnīcu izoperēšanu, abu acu kataraktas operācijas, kas redzi nav atgriezušas ideālā stāvoklī, vairogdziedzera mezglu rašanos. Pašreiz tiek veikti izmeklējumi un risināts jautājums par to, vai mezglus operēt. Pēc dzemdes amputācijas mokos ar urīna nesaturēšanu, kas ir ļoti apgrūtinoši, veicot tiešos pienākumus darbā, kurš prasa fizisku piepūli (esmu sētniece). Visu dzīvi mokos ar dzelzs deficītu, kaut arī lietoju zāles, ēdu gaļu un spinātus. Dzelzs deficīts rada galvas reiboņus. Esmu sastapusi daudzus cilvēkus, kas, mani pazīstot, prasa, vai man ir vismaz 3. invaliditātes grupa. Ģimenes ārsts uzskata, ka ar līdzīgām diagnozēm un slimību izpausmēm dzīvo katra sieviete šajā vecumā.

Gribu zināt kompetentu dakteru vai ekspertu veidokli, vai tiešām man ik dienu jāpacieš dzīves kvalitātes pasliktināšanās? Pašreiz pēc otras acs operācijas man ir slimības lapa. Nezinu, vai spēšu turpināt fiziski smagu darbu – rudenī lapu grābšanu un ziemā sniega tīrīšanu. Vai ir kādi normatīvie akti, noteikumi, pēc kuriem vadoties piešķir invaliditātes grupu? Vai šeit lielu lomu spēlē ģimenes ārsta nostāja?

– Tātad – vai atslēgas cilvēks šajā stāstā Invaliditātes piešķiršana ir ģimenes ārsts? Proti, cik svarīgi, kā viņš lūkojas uz konkrētā pacienta veselības problēmām kopumā?

Juris Gaiķis: Tieši tā – ģimenes ārstam ir ļoti liela loma. Vispār, lai vērstos pie mums, pie Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (VDEĀVK), kas veic invaliditātes noteikšanas ekspertīzi, vispirms nepieciešams ģimenes ārsta nosūtījums. Tieši viņš kā uzraugošais ārsts zina, kas ar šo pacientu laika gaitā noticis, kādas slimības ir vai bijušas, to sekas, un tieši ģimenes ārsts, ņemot vērā vispusīgas medicīniskās izmeklēšanas un ārstēšanas rezultātus, izlemj par cilvēka nosūtīšanu uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju ekspertīzes veikšanai.

Nākamais solis, lai šī ekspertīze notiktu, – cilvēkam vai viņa likumiskajam pārstāvim jāsavāc visi nepieciešamie dokumenti un tie jānogādā uz VDEĀVK.

– Ja cilvēks zaudē roku vai dažus pirkstus, viņam piešķir invaliditāti uz mūžu, ja viņš neredz – arī. Bet, ja cilvēks vienkārši bieži slimo ar dažādām kaitēm kā vēstules rakstītāja Anna – cik slimībām jābūt, lai pretendētu uz invaliditātes grupu?

Juris Gaiķis: Slimība nav pamats, lai piešķirtu invalīda statusu. Invaliditātes grupas piešķiršanas pamats ir – slimības izraisītie funkcionālie ierobežojumi. Slimības ir daudzas un dažādas – visi mēs biežāk vai retāk slimojam. Taču slimību uzveic, un cilvēks dzīvo tālāk.

Tomēr reizēm no slimības vēlāk var rasties kādi funkcionēšanas traucējumi. Piemēram, cilvēks salauž kāju, tad kauls dzīst, un pēc laika varēs skatīties, vai viņam šī iepriekš salauztā kāja rada kādus būtiskus traucējumus, bet invaliditātes grupu negarantē pats fakts, ka ir salauzta kāja.

– Vēl kādu piemēru, lūdzu, ko nozīmē funkcionālais traucējums…

Māris Andersons: Te mums jāpievēršas Invaliditātes likumam, kurā definēts, kas ir funkcionēšanas ierobežojums… Tātad – slimības, traumas vai iedzimta defekta izraisīts fizisks vai garīgs (organisma spēju; apmācības, komunikācijas, orientācijas, pārvietošanās, pašaprūpes spēju; savas uzvedības, aktivitāšu, līdzdalības kontrolēšanas spēju) traucējums, kas ierobežo personas spējas strādāt, aprūpēt sevi un apgrūtina tās iekļaušanos sabiedrībā. Tātad komisijai jāizvērtē dažādas cilvēka funkcijas kontekstā ar viņa veselības traucējumiem.

Starp citu, kad cilvēks piesakās uz invaliditātes ekspertīzi, lai mūsu rīcībā nonāktu informācija, kas iespējami objektīvi ataino viņa funkcionālo stāvokli un ar to saistītās grūtības, cilvēkam pašam (vai viņa uzticības personai, likumiskajam pārstāvim) jāaizpilda arī pašnovērtējuma anketa, jāatbild uz 19 piedāvātajiem jautājumiem. Tie sakārtoti piecās apakšsadaļās: Saprašana un komunikācija, Mobilitāte, Pašaprūpe, Saprašanās ar cilvēkiem, kā arī Mājas dzīve un darbs. Jautājumi ir tikai par funkcionālajām spējām, un cilvēkam pašam sevi jānovērtē.

Piemēram, vēstules autore apraksta visas savas daudzās slimības, bet anketā viņai būtu jāizvērtē sekas, ko kaites atstājušas ne tikai organisma līmenī, bet arī visas personas līmenī – kā tās viņu ierobežo funkcionēt kā cilvēkam, kā sabiedriskai būtnei.

Līdz ar to, pamatojoties tikai uz diagnozēm un orgānu funkcijas traucējumiem, iepriekš pateikt, ka cilvēkam nav pamata pretendēt uz invaliditātes grupu vai, gluži otrādi, – ir, nevar.

Jāizvērtē katra situācija atsevišķi, individuāli. Tāpēc jau ekspertīze vajadzīga, jo, ja lēmums izrietētu vienīgi no diagnozes, es domāju, nekāda ekspertīze nebūtu vajadzīga, un ģimenes ārsts pats varētu noteikt saviem pacientiem invaliditāti.

– Par tām pašnovērtējuma anketām… Cilvēki ir ļoti dažādi – viens ir pacietīgs, otrs ir ļoti trausls un nevarīgs. Vērtējums ir ļoti subjektīvs!

Māris Andersons: Protams, ka subjektīvs. Cilvēks jau sevi citādi nemaz nevar novērtēt! Galvenais, ka ne vienmēr var saprast, kāpēc cilvēks sevi novērtējis tieši tā, kā novērtējis, jo, ja salīdzina viņa vērtējumu ar viņa veselības traucējumiem, tad ne vienmēr var gūt loģisku pamatojumu, kāpēc cilvēks ir tik slikti sevi novērtējis.

Iespējams, ka tur savu lomu nospēlē nesaprašana, kā īsti sevi vērtēt. Varbūt cilvēks sevi vērtē konkrētā brīdī, kurā juties vissliktāk, nevis kā jūtas kopumā ilgākā laika posmā. Es ticu, ka ne visiem tas tik vienkārši padodas.

– Bet, ja mērķis ir dabūt invaliditātes grupu, tad taču loģiski, ka cilvēks sabiezinās krāsas.

Māris Andersons: Jums taisnība. Jo, ja viņš sevi novērtē – bez būtiskiem traucējumiem, tad varētu uzdot jautājumu, kāpēc viņš vispār vēršas, lai veiktu invaliditātes ekspertīzi.

Tieši šī arī ir lielākā problēma, tāpēc ekspertam jāpārbauda cilvēka pašvērtējums un jānovērtē tā ticamība, salīdzinot ar medicīnisko informāciju, kas ir eksperta rīcībā.

– Eksperti par situāciju spriež tikai pēc iesūtītajiem dokumentiem, nevis pārbaudot pašu cilvēku?

Māris Andersons: Lielākoties tas notiek, lasot iesūtītos dokumentus, bet, ja tie nesniedz pietiekamas atbildes, ja eksperta rīcībā nav pietiekami daudz pierādījumu, lai varētu apgalvot pretējo, viņš var uzaicināt cilvēku ierasties klātienē uz komisiju vai telefoniskā sarunā precizēt dažādas nianses. Tādi gadījumi ir apmēram trešā daļa no visiem iesniegumiem uz ekspertīzi.

Eksperts sazinās arī ar ģimenes ārstu, jautā viņam, pieprasa papildu informāciju, lai pēc iespējas objektīvāk izvērtētu cilvēka veselības un funkcionālo stāvokli.

Turklāt nosūtījumā ģimenes ārsts ir izteicis savu redzējumu, kas tiek respektēts, ja tam sniegts attiecīgs pamatojums. Smagākos gadījumos, kad jāizlemj jautājums par cilvēka kopšanas nepieciešamību, komisija lūdz pašvaldības sociālajam dienestam novērtēt cilvēka funkcionālo stāvokli viņa dzīvesvietā.

– Ko tad, ja cilvēku neapmierina ekspertīzes lēmums?

Juris Gaiķis: Viņš komisijas amatpersonu izdotos administratīvos aktus vai faktisko rīcību var apstrīdēt Valsts komisijas vadītājam. Tad lieta tiek skatīta un vērtēta no jauna. To jau veic citi ārsti eksperti. Savukārt, ja arī jaunais vērtējums neapmierina, tad Valsts komisijas vadītāja lēmumu var pārsūdzēt tiesā. Lēmuma apstrīdēšana un pārsūdzēšana neaptur tā darbību.

– Kas ir šie vērtētāji eksperti?

Juris Gaiķis: Komisijas ārsti, kas speciāli apmācīti veikt ekspertīzes par cilvēka funkcionēšanas stāvokli.

– Vai laikam arī ir nozīme, kad bieži vai smagi slimojošs cilvēks ģimenes ārstam būtu jāsūta uz Veselības un darbspējas ekspertīzes ārstu valsts komisiju, lai piešķirtu invaliditātes grupu? Vai to nosaka slimošanas ilgums – seši mēneši nepārtraukti vai 52 nedēļas 3 gados? Vai ir arī citi kritēriji?

Juris Gaiķis: Invaliditāti nosaka, ja šie funkcionēšanas traucējumi ir ilgāk par sešiem mēnešiem un tie ir stabili.

Māris Andersons: Pirmreizējas invaliditātes ekspertīzes veikšanai ģimenes ārsts var nosūtīt strādājošu cilvēku vienlaikus jau ar nosūtījumu darbnespējas lapas pagarināšanai pārejošas darbnespējas periodā. Nestrādājošu cilvēku – ja viņš ne mazāk kā pēdējos sešus mēnešus atrodas regulārā ģimenes ārsta uzraudzībā, ko apliecina ieraksti ambulatorā slimnieka medicīniskajā kartē.

– Citas lasītājas jautājums… «Vai manam vīram ir iespēja nokārtot invaliditātes grupu, ja viņam ir prostatas vēzis?»

Māris Andersons: Te nav vienas atbildes, jo cilvēkiem ar it kā vienādu diagnozi var būt gan atšķirīga slimības norise, gan atšķirīgi funkcionēšanas ierobežojumi, kas saglabājas, neskatoties uz mērķtiecīgu slimības ārstēšanu.

– Vai urīna nesaturēšana skaitās funkcionāls traucējums?

Māris Andersons: Tas ir orgāna funkcijas traucējums. Savukārt, ja mēs skatāmies, kā tas ietekmē cilvēka funkcionēšanu plašāk, tad būtu jāvērtē, cik šī urīna nesaturēšana ietekmē viņa darbspējas, pašaprūpi un iekļaušanos sabiedrībā. Tik tiešām viss nav viennozīmīgi. Var jau būt, ka traucējumi orgāna līmenī ir tik izteikti, ka ietekmē funkcionēšanu.

Diagnoze pati par sevi nav pietiekama, lai noteiktu invaliditāti.

Arī ļaundabīgie audzēji var būt dažādi – vienam sākumstadijā, citam varbūt jau tālu aizgājis vēzis. Tad arī ārstēšana būs citādāka, un tās ietekme uz organismu var atšķirties. Vienam izoperē, un viss ir kārtībā, nav nekādu funkcionēšanas traucējumu, bet citam tas viss norisinās ar komplikācijām, sarežģījumiem un visu pārējo, kas rada funkcionēšanas traucējumus, un cilvēks paliek uz gultas. Ar vienu un to pašu diagnozi un vienu un to pašu ārstēšanu. Ekspertīzes ir ļoti sarežģītas un ļoti individuālas.

– Vēl cilvēki ir nesaprašanā par konkrēto grupu piešķiršanu, bet no tās, kā zināms, atkarīgs invaliditātes pabalsta apmērs un visādi atvieglojumi. Tātad – svarīga lieta. Noteikumos rakstīts, ka 3. grupas invaliditātes piešķiršanas robežas ir vispārējo darbspēju zaudējums par 25–59 procentiem. Savukārt 2. grupas invaliditāti nosaka, sākot ar 60 procentu darbspēju zaudējumu. Raksturojiet atšķirību starp 59 un 60 procentiem!

Juris Gaiķis: Procentuālās robežas ir paredzētas, lai noteiktu katras grupas teorētisko ietvaru.

– Bet kā praktiski var noteikt procentus?!

Māris Andersons: Atsevišķi procentus neviens nemēra! Tā kā invaliditāte ir funkcionēšanas ierobežojums, tad ekspertam jānovērtē, vai funkcionēšanas ierobežojumu pakāpe ir mērena, smaga vai ļoti smaga, un katrai pakāpei atbilst teorētisks vispārējo darbspēju zaudējums. Nosakot funkcionēšanas ierobežojuma pakāpi, tiek vērtētas gan pašaprūpes spējas, gan cilvēka perspektīvas darba tirgū, ņemot vērā gan viņa izglītību, gan darba pieredzi, gan vecumu, kā arī, vai ir grūtības iekļauties sabiedrībā.

– Pieļauju, ka tas attiecināms arī uz Annu…

Māris Andersons: Jā, kādreiz ir iespējas piedāvāt cilvēkam ar ierobežotām darbspējām pārkvalificēties citādākam darbam. Un tomēr ir gadījumi, kad pirmspensijas vecuma vai pensijas vecumā tādas iespējas ir tuvu nullei, un tas invaliditātes ekspertīzē tiek ņemts vērā.

– Cilvēkam piešķirta noteikta invaliditātes grupa uz diviem gadiem, bet viņš jūtas arvien sliktāk un sliktāk. Vai var pārskatīt grupu?

Māris Andersons: Nav nekādu ierobežojumu, cik bieži drīkst vērsties komisijā invaliditātes ekspertīzei. Vienīgais nosacījums –
veselības traucējumi ir ilgstoši un tos var uzskatīt par stabiliem.

Cilvēks var atkārtoti iesniegt dokumentus invaliditātes ekspertīzei, ja radušies tādi apstākļi un iegūti jauni pierādījumi, kas apstiprina viņa funkcionālā stāvokļa pasliktināšanos.

Piemēram, cilvēkam noteikta 3. invaliditātes grupa, jo bija lauzta roka, kas sadzija ar komplikācijām, bet pēc kāda laika viņam notiek, piemēram, miokarda infarkts, un, neskatoties uz ārstēšanu, saglabājas nozīmīgi sirds funkciju traucējumi, kuri uzskatāmi par stabiliem. Tad cilvēks var vērsties komisijā un lūgt pārskatīt noteiktās invaliditātes smagumu.

Ja slimība ir smaga un ar nelabvēlīgu prognozi, vai jau no sākuma var uzskatīt, ka funkcionēšanas ierobežojumi ir stabili, invaliditātes ekspertīzi drīkst veikt ātrāk par sešu mēnešu ārstēšanas periodu.

Juris Gaiķis: Pie ģimenes ārsta cilvēks, pirmkārt, ies tāpēc, ka viņam būs kļuvis sliktāk ar veselību vai profilaktiskos nolūkos! Ārsts droši vien vai nu nosūtīs uz kādiem izmeklējumiem, vai pie speciālista. Varbūt ārstēšana jāmaina, varbūt ar kādu citu metodi jāārstē. Te darbojas tas pats princips – jāpārliecinās, vai ar ārstnieciskajiem pasākumiem var kaut ko izmainīt vai nevar.

Jaunu traucējumu atklāšana nevar būt pamats tūlītējai ekspertīzes veikšanai. Protams, ir izņēmuma gadījumi, ja veselības traucējumi ir smagi ar nelabvēlīgu prognozi. Tad, jā, nav nepieciešams nekāds īpašs laiks – var vērsties komisijā kaut uzreiz.

– Iniciatīvai jānāk no ģimenes ārsta vai no cilvēka paša?

Juris Gaiķis: No cilvēka paša caur ģimenes ārstu.

– Bet ir cilvēki, kas saka: «Es nezināju, man neviens nepateica…»

Juris Gaiķis: Pacientu tiesību aizsardzības likumā noteikts, ka pacientam ir pienākums apmeklēt ārstu un ārstēties. Un tā ir arī ģimenes ārsta kā uzraugošā ārsta atbildība.

– Kāpēc invaliditāti nenosaka uz mūžu, bet uz noteiktu laiku – sešiem mēnešiem, vienu, diviem, pieciem gadiem –, lai gan ir zināms, ka nekad labāk nekļūs?

Māris Andersons: Piemēram, ja ir zaudēta kāja apakšstilba līmenī, tad uzreiz ir nosakāma 3. invaliditātes grupa uz mūžu. Taču mēdz būt, ka par kājas zaudējumu saskaņā ar likumu būtu nosakāma 3. grupa uz mūžu, bet – cilvēkam ir vēl citi veselības traucējumi. Varbūt viņš nesen pārcietis arī kādu sirds slimību, tad viņa funkcionālais stāvoklis konkrētajā brīdī ir smagāks nekā cilvēkiem ar 3. invaliditātes grupu.

Tādā gadījumā cilvēkam, kuram ir amputēta kāja un vēl paralēli sirds slimība, nosaka 2. grupu uz noteiktu termiņu. Te arī rodas pārpratumi, kad cilvēks domā: «Kāpēc uz termiņu, nevis uz mūžu?!» Ja uz mūžu, tad būtu tikai 3. grupa. Bet komisija cilvēku vērtē kopumā. Varētu teikt, ka par vienu defektu – kustību traucējumiem – ir 3. grupas invaliditāte uz mūžu, bet kopā ar citiem veselības traucējumiem tā būs uz termiņu, toties 2. grupa – tātad no pabalsta viedokļa cilvēks iegūst labāku statusu.

– Cik ilgā laikā jūs tagad izskatāt iesniegumus? Agrāk, vēl pirms pāris gadiem, bija lielas rindas.

Juris Gaiķis: Mēneša laikā. Ja nav īpašas aizķeršanās ar nepilnīgi sagatavotu nosūtījumu no ģimenes ārsta, nepietiekamu informāciju, pretrunām nosūtījumā, pašvērtējuma anketā, sociālā darbinieka novērtējuma anketā. Šādos gadījumos nepieciešamas papildu darbības – vai nu tikšanās ar klientu, vai papildu informācija no ģimenes ārsta vai speciālista. Šaubīgās situācijās var piemērot atbilstoši likumos noteikto lietas izskatīšanas pagarinājumu.

– Cilvēku skaits, kas saņem invaliditāti, pieaug. Kāpēc?

Juris Gaiķis: Kopējais skaits ir stabils, tie ir aptuveni 180 tūkstoši, kam noteikta invaliditāte. Katru gadu nāk klāt jaunas personas ar invaliditāti, bet projām iet, ja tā drīkst sacīt, tikai tās, kurām invaliditāti vairs nenosaka vai kuras nomirst, un, protams, ka šo cilvēku skaitliski ir mazāk nekā to, kas nāk klāt. Līdz ar to objektīvu iemeslu dēļ kopējais invalīdu skaits valstī pieaug. Tur nav nekā nesaprotama vai ārkārtēja.

Ņem vērā!

Par invaliditātes noteikšanas datumu tiek atzīta diena, kad pieņemts iesniegums par invaliditātes noteikšanu, bet invaliditātes termiņš beidzas tajā datumā, līdz kuram noteikta invaliditāte. Beigu termiņu kādreiz cilvēki palaiž garām, un attopas tad, kad vairs nesaņem invaliditātes pabalstu! Tad steidzami jāiesniedz dokumenti VDEĀVK invaliditātes noteikšanas atkārtotai ekspertīzei, bet tik un tā jārēķinās, ka vismaz mēnesi tas prasīs.

Dokumenti, kas jāsagādā invaliditātes grupas kārtošanai:

Ģimenes vai ārstējošā ārsta nosūtījums uz komisiju.
Pašas aizpildītā Funkcionālo spēju pašnovērtējuma anketa personām no 18 gadu vecuma, to atradīsi un izdrukāsi mājaslapā www.vdeavk.gov.lv.
Citi tavi medicīniskie dokumenti (slimnīcas, speciālistu izraksti), ja tavs ģimenes vai ārstējošais ārsts vai tu pati uzskati, ka tie nepieciešami invaliditātes ekspertīzei, lai rastos pēc iespējas precīzāks priekšstats par tavu veselības situāciju.
Darbnespējas lapa B, ja tāda izsniegta.
Pašvaldības sociālā dienesta sociālā darbinieka vai ergoterapeita aizpildīta personas ikdienas aktivitāšu un vides novērtējuma anketa, ja ekspertīze jāveic medicīnisko indikāciju noteikšanai īpašai kopšanai. Anketu var izdrukāt, ieejot mājaslapā www.likumi.lv/wwwraksti/2014/257/805/P2.DOC.

Kā nogādāt VDEĀVK dokumentus par invaliditātes ekspertīzes veikšanu

Vari aiznest pati. VDEĀVK adreses:

Rīgas apvienotā nodaļa, Ventspils iela 53, Rīga, LV-1002, tālr. 80205009 (bezmaksas);
Rīgas specializētā nodaļa, Ventspils iela 53, Rīga, LV-1002, tālr. 80205009 (bezmaksas);
Daugavpils nodaļa, L. Dārza iela 60/62 k-4, Daugavpils, LV-5404, tālr. 65431184;
Gulbenes nodaļa, Ozolu iela 2A, Gulbene, LV-4401, tālr. 64473158;
Jelgavas nodaļa, Filozofu iela 69, Jelgava, LV-3001, tālr. 63023232;
Jēkabpils nodaļa, Stadiona iela 1, Jēkabpils, LV-5201, tālr. 65235044;
Kuldīgas nodaļa, Liepājas iela 34, Kuldīga, LV-3301, tālr. 63322823;
Liepājas nodaļa, Aldaru iela 20/24, Liepāja, LV-3401, tālr. 63425534;
Rēzeknes nodaļa, 18. novembra iela 41 (3. bloka 1. stāvā), Rēzekne, LV-4601, tālr. 64622360;
Valmieras nodaļa, Jumaras iela 195, Valmiera, LV-4201, tālr. 64202508.

Labāk tomēr sūtīt pa pastu, lai nav jāgaida rindā. Ja neuzticies pastam, tad sūti ierakstītā vēstulē. Tikai tas sanāks dārgāk.

Ja ir elektroniskais paraksts, tad vari sūtīt elektroniski no savas e-pasta adreses, pievienojot klāt visus dokumentus skenētā veidā. Adrese: vdeavk@vdeavk.lv.

Arī ar portālā latvija.lv pieejamo e-pakalpojumu palīdzību. Lai iesniegums būtu derīgs, tas jāaizpilda latviešu valodā un tam jāpievieno visi nepieciešamie dokumenti skenētā veidā. Pareizi aizpildīta elektroniski iesniegta iesnieguma priekšrocība ir tā, ka informācija būs automātiski pieejama iestādēm, kam tā nepieciešama, un tev nebūs vajadzības valsts vai pašvaldības iestādēs uzrādīt papildu dokumentus.

Noderīga saite

Plašāku konsultāciju par iespējamo invaliditātes pensijas apmēru vari iegūt Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā.
E-pasta adrese: konsultacijas@vsaa.lv, mājaslapas adrese: www.vsaa.lv.