Klavesīniste Ieva Saliete: Bērni mani kā mūziķi ir tikai cēluši

Ir ļoti karsta diena, Ieva savas mājas terasē uzklājusi galdu ar zemenēm, vakar sviestu medu un pašas cepto maizi. Ielejā rāmi viz lielais dīķis, kura otrā krastā – milzīgs ābeļu dārzs. «Kā tās 200 ābeles pavasarī ziedēja!» joprojām priecājas Ieva. Un ir pilnīgi skaidrs, kāpēc viņa par mājām sauc tieši šo vietu. «Kaut ko tik skaistu jau nav grūti mīlēt,» viņa saka.

Nu jau desmit gadus Ievas dzīve rit šeit un pasaulē. «Esmu brīvmāksliniece, tāpēc ir vienalga, no kuras vietas Eiropā lidoju uzstāties. Šodien man bija jābūt Berlīnē, kur rīt notiktu koncerts. Parīt es lidotu tālāk uz Berni, uz koncertiem, un pēc tā atpakaļ, uz mājām. Sagadījās, ka tad, kad pandēmijas dēļ viss apstājās, es arī atrados Bernē, kur mums trīs dienas ritēja intensīvi mēģinājumi. Kad jau gludināju skatuves tērpu pirms koncerta, saņēmu ziņu, ka tas nenotiks, jo ar šo brīdi viss ir atcelts.

Kolēģi, kuri nepaskatījās e-pastā, ieradās ar instrumentiem uz koncertu un – piedzīvoja pārsteigumu. Nekas tāds iepriekš nebija noticis.

Sākumā šķita – ja jau koncerti ir uz pauzes, beidzot varēšu atpūsties. Es vienmēr esmu sapņojusi: kaut nezin no kurienes uzrastos liekas 24 stundas, tad es varētu palasīt, pagulēt šūpuļtīklā! Bet tagad, redzot, kā tas viss ieilgst, un vēl tā tendence, ka mūzika varētu atsākties pēc tam, kad ekonomika sāks atlabt… Protams, ir tiešsaistes koncerti, un šajā laikā es pirmo reizi savā Pocelujevkā sajutos kā lielpilsētā, it kā atrastos Londonā, Parīzē vai Ņujorkā, jo visus koncertus un operas varēju tepat noskatīties.

Tomēr es ļoti ceru, ka cilvēkiem dzīvā māksla ir vajadzīga. Mēs – mūziķi un klausītāji – viens bez otra nevaram. Būt par mūziķi – tā ir liela laime, un man tā šķiet brīnišķīga profesija. Tu spēj sarunāties ar cilvēkiem mūzikas valodā, dodot ko vārdos nepasakāmu gan viņiem, gan arī sev. Spēlējot jūtu, vai izdevies cilvēkus atvērt. Dažreiz ir tā, ka atnāk klausītājs saguris uz koncertu – nu, dod man, es te pasēdēšu! Un tad pienāk mirklis, kad cilvēks jūtas pabarots un sāk dot pretī. Bet mūziķis vienmēr atdod visu, kas tobrīd ir, un vienlaikus atdodot atkal gūst spēku. Jā, koncerts noteikti ir mūziķu un klausītāju saruna, to es tagad, pandēmijas laikā, izjutu vēl izteiktāk. Kad man nāca piedāvājums tiešsaistes koncertam Gorā, es uzreiz zināju: «Jā, gribu, bet kā es tur viena jutīšos?» Tad radās lieliskā doma, ka koncertā piedalīsies Anna Rancāne, lasīs savus dzejoļus. Anna bija arī klausītāja, un man ļoti patika šis mūsu kopdarbs – koncerts Pieskarties.»

Ģimenes leģendas
Ieva pati tā nesaka, bet man gribas uzsvērt, ka viņa ir apliecinājums tam, cik daudz var iespēt, ja to patiesi vēlas. Ieva piedzima un uzauga Iecavā, kad tur vēl nebija pat bērnu mūzikas skolas, taču viņa ir kļuvusi par profesionālu mūziķi. Viņa pārsvarā koncertē ārzemēs: piedalās solo un kamermūzikas projektos, ir Bernes senās mūzikas orķestra Les Passions de l’Ame klavesīniste. Par izcilu darbu ansamblī Ieva saņēmusi Lielo mūzikas balvu 2017.

Ievas vecāki nebija saistījuši savu dzīvi ar mūziku – tētis bija veterinārārsts, mamma joprojām strādā par grāmatvedi, tomēr Ieva iebilst, ka viņa augusi ļoti muzikālā vidē.

«Mans tētis nāk no Latgales, viņi, pieci brāļi, visi spēlēja akordeonu, un mūzika, kā tētis teica, viņiem bija kā brīnums un pats skaistākais, kas dzīvē var būt. Ja kāds tolaik atnāca ar akordeonu un sāka to spēlēt, varēja sākties svētki. Turklāt tētis pašmācības ceļā bija iemācījies spēlēt arī klavieres. Pirmos trīs četrus gadus, kopš mācījos mūzikas skolā, kad tētis piesēdās pie klavierēm, sapratu, cik daudz man vēl jāmācās.

Savukārt manam vecvectēvam pa mammas līniju bija apbrīnojama kaislība pret mūziku. Tolaik mūzika bija kā tāls sapnis zemnieku puikam, taču viņš pats izgatavoja vijoli, kas joprojām ir saglabājusies. Tā kā viņa vecāki bija turīgi saimnieki, tad varēja dēlam nodrošināt iespēju izglītoties. Tā nu viņš pabeidza Kuldīgas skolotāju semināru, kļuva par matemātikas un mūzikas skolotāju, kora vadītāju. Vecvectēvs strādāja skolā Bolderājā, un tur mājā joprojām stāv viņa klavieres. Viņš bija izveidojis iespaidīgu nošu bibliotēku, tāpēc man kopš bērnības bija pieejami Rietumeiropā izdotie Bēthovena, Haidna, Mocarta un Šopēna skaņdarbu krājumi. Mums saglabājusies viņa paša rakstīta autobiogrāfija, kas beidzas interesantākajā vietā – vecvectēvs sāk vadīt kori un tajā pamana savas nākamās sievas Henrietes skaistās, zaļās acis…

Vecvectēva vedekla, mana omamma, bieži mani bērnībā pieskatīja, un viņa bija cilvēks, kas visu mūžu dziedāja. Iedomājieties: es pamostos un dzirdu, ka omamma jau dzied. Viņas repertuārs bija ļoti plašs: gan tautasdziesmas, gan garīgās dziesmas, gan Šūberts, gan operešu melodijas.

Arī es ļoti daudz dziedāju, lai cik tas neparasti, bet bērnībā es sapņoju kļūt par operdziedātāju.

Mani pat uzņēma leģendārajā bērnu ansamblī Dzeguzīte, taču izvadāt uz mēģinājumiem Rīgā no Iecavas bija pārāk sarežģīti, vēl grūtāk nekā vēlāk izbraukāt uz mūzikas skolu Bauskā. Turp mani retu reizi aizveda ar auto, jau kopš septiņu gadu vecuma es vairākas reizes nedēļā uz nodarbībām un no tām braucu ar autobusu – tos mazliet vairāk par 20 kilometriem. Autobusi bieži vien bija pārpildīti, un es bezgaisā pat ģību.

Man ne reizi nebija domas, ka jāmet mūzikas skola pie malas! Par to liels paldies jāsaka manai pirmajai klavierskolotājai Ligitai Kārkliņai. Bērnam tas ir tik būtiski – sastapt skolotāju, kas ieved mūzikā un palīdz izturēt visus kāpumus un kritumus, kuri neizbēgami rodas, kad sākas grūtības. Mana skolotāja joprojām strādā, un nesen es pie viņas aizvedu savu meitu. Vēl vakar man Anna vaicāja, kad atkal brauksim pie klavierskolotājas uz Bausku.»

Bez izvēles mokām
Tā kā Ievas vēlme saistīt savu dzīvi ar mūziku izrādījās gana nopietna, viņa iestājās tuvākajā mūzikas vidusskolā, un tā atradās Jelgavā. «No 14 gadu vecuma es sāku dzīvot patstāvīgi, un tas man ļoti patika, arī saviem bērniem šādu pieredzi novēlu. Tas bija atmodas laiks, tad lielās pārmaiņas valstī, ekonomiskās grūtības, bet vai tad tajā vecumā cilvēks domā, vai varēs izdzīvot ar mūziku?! Un labi, ka tā! Turklāt es nepazīstu profesijas izvēles mokas, manī nekad nav bijušas šaubos, ko dzīvē vēlos darīt.

Protams, vēlējos mācīties Mūzikas akadēmijā, bet vispirms tajā vajadzēja iestāties. Iestājos un mācījos klavierspēli pie profesora Valda Janča.

Tas, ka es kļuvu par klavesīnisti, ir vairāku nejaušību veiksmīga sakritība.

1. kursā vajadzēja izvēlēties, ko papildus apgūšu – ērģeles vai klavesīnu. Ar šodienas pieredzi varu teikt, ka tā ir liela iespēja paralēli mācīties vēl kādu taustiņinstrumentu, un tā nenotiek visās mūzikas augstskolās pasaulē. Kad par to iznācis stāstīt ārzemju kolēģiem, viņi ir pārsteigti – pianistiem tāds piedāvājums?! Ceru, ka tā tas arī turpmāk pie mums paliks. Bet tolaik, kad vajadzēja izvēlēties, man tā bija izvēle starp diviem ļaunumiem, jo tobrīd man nepatika ne ērģeles, ne klavesīns. Domāju, ka ņemšu to, ar ko vieglāk tikt galā, kaut kā to klavesīnu nomocīšu, ieskaiti dabūšu un tad varēšu pilnā mērā pievērsties savām mīļajām klavierēm. Iespaidu sabojāja arī instrumentu kvalitāte, ko spēlējām, – toreizējās Austrumvācijas rūpnīcu ražojumi visai bēdīgā stāvoklī. Pēc klavieru skanējuma bagātības pianistam tā skaņa bija diezgan liels šoks… Taču mums bija brīnišķīga pasniedzēja Aina Kalnciema un jauka meiteņu kompānija, kurā sliktajiem instrumentiem nebija vadošā loma mācību procesā. (Smejas.) Godīgi atzīstu – es togad nebiju tā spožākā klavesīniste.

Klavieres man joprojām bija pāri visam, tomēr arī otrajā kursā klavesīna apguve turpinājās, sākām spēlēt kamermūziku – nāca klāt flauta un oboja, un šķita, ka nu jau ir mazliet labāk.

Man vienmēr ir bijis sapnis studēt ārzemēs, ļoti gribējās braukt uz Vīni – tik izslavēto mūzikas pilsētu.

Taču es draudzējos un spēlēju kamermūziku ar obojistu, kurš izlēma doties mācīties uz Freiburgas Mūzikas augstskolu. Tur par pasniedzēju strādāja leģendārais obojists Heincs Holligers. Es nolēmu – labi, braukšu uz Freiburgu! Iestājos klavieru klasē.

Vācu valoda man nāca mantojumā no ģimenes. Jau pieminētais vecvectēvs ieprecējās vācu ģimenē, mana vecvecmāmiņa latviski runāja, bet visa sarakste notika vāciski, un grāmatas viņa lasīja vācu valodā. Bibliotēka bija saglabājusies, un arī mana mamma labi prata vācu valodu.

Tas bija 1996. gads, 90. gadu krīzes augstākais punkts. Mums vajadzēja gan vīzu, gan dokumentus, kas apliecina, ka tevi kāds finansiāli atbalstīs, citādi neuzņemtu augstskolā. Tēta savā darbā sastādīja dokumentu, ko tur iesniegt Ausländeramt – ārvalstnieku birojā, un es ar vienu somu un simt doičmarkām aizbraucu. Tāds atraitnes dēla variants… Trakākais, ka mums bija studentu vīza, tāpēc nedrīkstējām strādāt.

Freiburgā mūziku mācīties sabrauc no visas pasaules, un tur nešķiro, vai esi no Baltijas valstīm vai Balkāniem, cilvēki ir ļoti atvērti.

Ja esi mūziķis, Vācijā tu esi lielā cieņā, un tava izcelsme netiek vērtēta.

Tur ļoti izplatīta ir amatiermūziķu kustība – ārsti, juristi spēlē pat vairākus instrumentus, nāk kopā un muzicē. Līdz ar to man bija iespēja nopelnīt, strādājot par klavierspēles skolotāju. Jau pirmajā dienā, kā tur ierados, sāku meklēt audzēkņus, jo tās simt doičmarkas ļoti ātri beidzās… Un vēl trīs mēnešus gadā drīkstēju strādāt pansionātā, kur ļoti vajadzēja darbiniekus. Līdz tam nebiju saskārusies ar ko tādu – kā pēdējā stacija ļoti slimiem, veciem cilvēkiem. Viss ir sakārtots, sakopts, augstā medicīniskā līmenī, bet tā šausmīgā vientulība… Tas man bija psihoemocionāls šoks – kur tad iet šī pārtikusī sabiedrība?»

Senās mūzikas burvība
«Pirmais pusgads pagāja, daudz domājot par sadzīvi, un tikai tad, kad tā bija sakārtota, es iegāju klasē, pie kuras durvīm bija rakstīts Historische Aufführungspraxis – tur atradās senie taustiņinstrumenti, kurus studē gan pētot, gan spēlējot. Un tur es ieraudzīju klavesīnus, klavihordus, āmuriņklavieres! Tas bija pagrieziena punkts, jo skolā bija sagādāti lieliski, augstākā līmeņa instrumenti. Sagadījās, ka tajā semestrī profesors visiem piedāvāja apmeklēt informatīvu semināru, kurā viņš stāstīs par klavesīnu, spēlēs pats un mācīs. Es pieteicos. Profesors bija brīnišķīgs – kolosāls mūziķis, erudīts, domāšanā filozofisks un savdabīgs pasniedzējs. Profesors tā prata aizraut, ka, ja viņš būtu mācījis fiziku, es arī to būtu mācījusies! (Smejas.) Viss, ko viņš stāstīja, man bija kas jauns un iepriekš nedzirdēts, un mani tas viss tik ļoti uzrunāja, ka uzreiz pieteicos individuālajām papildu stundām klavesīna spēlē. Es biju laimīga mācīties, un viņš bija priecīgs mācīt, jo man jau bija priekšzināšanas klavesīna spēlē. Tās izrādījās ļoti noderīgas, kad es piesēdos pie laba instrumenta – tas skanēja!

Tā es sāku iepazīt senās mūzikas burvību… Tā ir tik milzīga pasaule! Man visā mūžā nepietiks laika, lai to izprastu un apgūtu.

Jau ilgāku laiku esmu barokā un agrīnajā klasikā. Izmantojot, ka tagad koncertdzīve ir apstājusies, esmu pievērsusies viduslaikiem, sāku tos apgūt no pašiem pirmsākumiem. Koncertskrējienā jau tam atliek laika tikai pieskarties, bet šis pavasaris un vasara man ir kā iespēja padziļināti apgūt viduslaiku mūziku. Iztēlojieties: spēlēt gan pirmo pierakstīto mūziku viduslaikos taustiņinstrumentiem, gan mūsdienu, 21.gs repertuāru.

Klavesīns Latvijā ir eksotiskāks, varbūt mazāk zināms, kaut gan klavesīnam ir ārkārtīgi plašs repertuārs. Mani uzrunā, ka varu būt gan soliste, gan spēlēt duetā un lielākā ansamblī, gan orķestrī, gan koncertos, gan baroka operās, gan izvērstos garīgās mūzikas opusus. Turklāt senā mūzika ieliek dzīvi tādās sliedēs, kur ir noteiktas vērtības, kur nav mūsdienu vēlmes nemitīgi skriet, steigties, nenokavēt. Senā mūzika ir tik tīra, patiesa, izsmalcināta, dvēseliska.»

Īpašs vakars, vieta un cilvēks
Piecpadsmit gadus Ieva dzīvoja Freiburgā, koncertēja Eiropā, papildus mācījās Šveicē, Bāzelē un negrasījās atgriezties Latvijā, šurp brauca ciemos un reizēm arī uzstāties. Tā notika arī 2008. gada septembrī.

«Ilze Grudule, baroka čelliste, savā dzimtajā Rēzeknē un tās apkaimē rīkoja baroka dienas. Protams, arī es braucu piedalīties. Atceros, kā pirmajā gadā ciemojāmies Ilzes lauku mājās, koncertējām apkārtnes baznīcās. Tā nu atkal ierados uz baroka dienām, un viens no koncertiem notika Rēzeknē kopā ar Rēzeknes mūzikas vidusskolas kori. Kā jau parasti, skolu koros trūkst tenoru, tāpēc tiek pieaicināti papildspēki, kā vēlāk izrādījās, tai skaitā arī Andris.

Es biju aizņēmusies klavesīnu no Ainas Kalnciemas, bet pēc koncerta puiši, ar kuriem bija sarunāts to nest, aizgāja. Tad nu man palīgā pasauca Andri un viņa draugu. Abi klavesīnu manā vadībā godprātīgi iepakoja, un tad viņus norīkoja: «Ievu ar klavesīnu aizvediet uz svinību vietu!» Viņi uzreiz: «Vedīsim, kur vien viņa vēlēsies!» Protams, viņa vēlējās: «Tad aizvediet uz manas babas māju!» Tā ir mana visdziļākā spēka vieta, kur es bērnībā pavadīju vasaras. Babas jau vairs nebija starp mums, bet es biju uzņēmusies atbildību par viņas māju. Pēc Vācijas mērogiem tā ir blakus Rēzeknei, tikai 80 kilometri. Nodomāju, ka būtu forši tur pabūt, pirms nākamajā rītā aizbraucu uz Rīgu un tad lidoju projām. Puiši teica, ka aizvedīs. Zvanu radiem: «Gaidiet, šovakar būšu!» Taču pirms tam puiši mani ieveda te, Andra mājās, pārģērbties, nebrauksim jau koncerttērpos.

Atbraucām, un izrādījās, ka mani vedis podnieks! Un vēl no Ušpeļu dzimtas. Līdz tam man šķita, ka podnieki ir veci vīri, bet ne jauni, skaisti puiši. Man ļoti patīk keramika, un, kad biju Latgalē, jau sen taisījos braukt pie kāda podnieka, bet vienmēr mēģinājumi, koncerti un neatlika tam laika. Beidzot bija izdevība noskaidrot, kā tas viss top. Man izrādīja apkārtni – izstaigājām skaisto ābeļdārzu, bija septembris, man rokā aizkosts ābols… Pārsteigumi turpinājās, jo izrādījās, ka Andris ar draugiem kāzās mičo latgaliešu stilā, un nupat tur bijuši – mašīnā vēl ziedu vija stāv. Nu, parādīsim un padziedāsim, kā tas notiek! Viņi izlaida ziedu viju dārzā (Ieva rāda to vietu), un Andris saka: «Tad es tevi celšu pāri!» Man tas ne pārāk patika, bet kā iebildīšu?

Andris pārcēla mani pāri vijai, un sanāca – tā kā savā pagalmā iecēla. Nav ko jokoties ar folkloru! Jo kaut kas tajā brīdī mainījās…

Zvanīju radiem: «Pagaidiet, es būšu vēlāk. Man te tik forši, vēl gribu nopeldēties.» Kamēr peldējos, vakariņas jau uztaisītas, un izvērtās ļoti burvīgs vakars ar dziesmām, jo tie puiši jau var cauru nakti nodziedāt. Nedaudz pastrādāju ar mālu – uzvirpoju savu pirmo bļodiņu, es to parādīšu!» Kad Ieva skaisto trauku atnes, apšaubu, ka pirmajā piegājienā ko tādu var izvirpot, un viņa smejas: «Var gan, jo podnieks palīdzēja, uzlika savas rokas manējām un vadīja… Mēs, mūziķi, ar intuīciju strādājam diendienā, un es ļoti ieklausos savā intuīcijā. Sajutu, ka tas ir īpašs vakars, īpaša vieta un īpašs cilvēks. Kad aiznākamajā dienā aizlidoju uz Vāciju, ļoti liela manis daļa palika šeit. Turklāt bija objektīvs iemesls zvanīt vai rakstīt īsziņu Andrim, kas tad notiek ar to bļodiņu! Tomēr nebija tā – ātri kravāju mantas un braucu šurp! Tas bija diezgan ilgstoši, kamēr šādu lēmumu pieņēmu. Un to tikai Andris spēja panākt. Mani vecāki jau bija pieņēmuši, ka viņu vienīgais bērns ir laimīgs Vācijā, tāpēc viņi Andrim bija bezgala pateicīgi, ka viņš mani pārveda atpakaļ, un vēl tik tuvu tēta dzimtajai vietai.»

Notis ir tikai notis
2011. gada 28. maijā Ieva ieprecējās stiprā un lielā dzimtā – salaulājās ar Andri Ušpeli. Nu jau abi ir vecāki trim bērniem – Matīsam, Annai un Jāzepam. Vai bērni neapturēja mammas karjeru? Uz to Ieva atbild ar pretjautājumiem: «Kas ir karjera un kas ir dzīve? Kas ir svarīgāks – dzīve vai karjera? Kad piedzimst bērns, tu tajā brīdī nevari paspēlēt, bet es netaisījos apstāties pavisam. Matīsam bija četras nedēļas, kad jau devos uz koncertu Šveicē. Līdzi brauca vīrs, staigāja ar bērnu ratiņos garās pastaigās, mēģinājumu pauzēs pabaroju Matīsu. Neizlikšos, ka tas bija viegli, jo uz orķestra mēģinājumu sanāk daudzi un intensīvi strādā, es pēkšņi nevaru atvainoties un iziet, jo man bērniņš raud. Tāpat ir vajadzīgs laiks un mana nedalīta uzmanība, lai sagatavotos koncertam, koncerts… Tomēr pēc visu triju bērnu piedzimšanas es pēc mēneša atgriezos koncertdzīvē, kaut tajā laikā man nepārtraukti bija trīs s – stimmen, spielen, stillen (vāciski – skaņot, spēlēt, barot). Andris mani vienmēr atbalstīja un palīdzēja, un viņš joprojām saprot, cik tas man ir svarīgi – te būt kopā ar ģimeni un tad iziet ārpus mājas, doties uz mēģinājumiem un uzstāties.

Būt par mūziķi – tas ir tas, kā redzi dzīvi, tās ir tavas vērtības, kuras tu spēlē.

Notis jau ir tikai notis, bet, skaņdarbu izpildot, klāt nāk izpildītāja vēstījums, dzīves pieredze. Jo tev vairāk ir, ko pievienot no sevis, jo labāk. Tāpēc bērni mani arī kā mūziķi ir tikai cēluši, ar viņiem mana dzīve ir kļuvusi daudzkrāsaināka. Protams, tas nav vienkārši – būt sievai, triju bērnu mammai un mūziķei, bet kā gan bez tā dzīvot?

Trīs bērni bija mūsu apzināta izvēle. Es esmu vienīgā meita saviem vecākiem, Andris nāk no trīs bērnu ģimenes, ir vecākais brālis. Es zinu, kā ir augt vienam, kad visa uzmanība tiek tev, un es pat iedomāties nevarēju, kā ir ar vairākiem bērniem. Varu teikt, ka nezināju, uz ko eju, un joprojām neuzskatu, ka lieliski tieku ar visu galā, jo, ja tev ir trīs bērni un pret katru gribi izturēties kā pret vienu, tas neiet krastā. Tas ir citādāk nekā individuālā kamermūzika, te ir jāprot vadīt ansambli. (Smejas.)

Interesanti – kopš ir bērni, arī vēlme spēlēt man ir daudz lielāka, jo tagad tas ir kā laiks sev, un tas man ir obligāti nepieciešams. Agrāk reizēm bija tā: zinu, ka jāmācās un jāspēlē, tomēr nevaru saņemties, jo negribas, ak, sākšu vēlāk! Bet tagad tā ir bauda, ka pēc sadzīves lietām beidzot varu spēlēt un sarunāties ar mūziku, attīrīties un pabarot sevi ar mūziku.» 

Bet kur tad sapnis par operdziedātājas karjeru?

«Operdziedātāja Ieva Saliete ir atrodama klavesīnā – esmu izkopusi plastisku un dziedošu skaņu, un tas ir mans rokraksts. Kaut gan dziedāt joprojām patīk, bet vairs ne operā, to es izbaudu kā skatītāja.

Ja es vēlreiz dzīvotu, tad dziedātu renesanses mūziku kvartetā, kvintetā, seno mūziku mazā sastāvā – tas ir kaut kas! Un vēl man ļoti patīk tautas mūzika. Dzīvojot šajā vidē, tautas mūzika ir ļoti dabiska, mans vīrs spēlē vairākus tautas instrumentus.

 Līdz 2020. gada martam man bija lieliski sabalansēta dzīve: Pocelujevkā ir mana ģimene un mājas, kur atgriežos no koncertiem, un te ir tik labi! Pavadu kādu laiku mājās ar mīļajiem un tad aizbraucu muzicēt. Ceru, ka tāds dzīves ritms atgriezīsies.»

„Projektu "Latviešu mūziķi pasaulē" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Latviešu mūziķi pasaulē" saturu atbild Žurnāls Santa.”