Indiana Džonss no Anglijas Latvijas virtuvē

Džeikam Tupmanam ir tikai trīsdesmit seši, taču, kad viņš stāsta par savu darba pieredzi, tā vien šķiet, ka runā kāds piedzīvojumu filmas varonis. Vai Indiana Džonss. Var klausīties un klausīties!

Džeiks ir gluži anglisks anglis no Lielbritānijas rietumiem – aristokrātiskās Bātas pilsētas. Vairākus gadus strādājis par ziņu korespondentu Londonā, taču tad ieguvis darbu NATO organizācijas ziņu nodaļas video satura veidošanā. Un piedzīvojumi varēja sākties! Apceļojis neskaitāmas pasaules vietas, veidojot ziņu sižetus, raidījumus un dokumentālās filmas. Vētrainākais viņa karjeras posms bijuši divi gadi, kas darba uzdevumā pavadīti Afganistānas galvaspilsētā Kabulā.

Pēdējos četrus gadus Džeiks par savām mājām sauc Rīgu. Un tikai nedomājiet, ka šeit nav piedzīvojumu!  

Latvijā Džeiks esot juties kā mājās jau no pirmā brīža, kad te ieradies, un visus šos četrus gadus ir juties patiešām laimīgs. Jā, latvieši noteikti neesot paši atvērtākie un draudzīgākie cilvēki pasaulē, taču tāpēc Džeiks nav zaudējis savu optimismu. Visgrūtāk esot uzlauzt lielveikalu pārdevējas, viņš smejas. Bet, ja apkopo visas savas pieticīgās latviešu valodas zināšanas, reizēm izdodoties panākt, ka īgnuma bruņas brūk un izlaužas patiesi sirsnīgi smaidi. Uzvara!

Vēl viens no Džeika izaicinājumiem, sastopoties ar latviešiem ikdienā, ir iespaids, ko radījuši britu vecpuiši, kas šeit mēdz uzrīkot vētrainas, varētu pat teikt – vēsturiskas ballītes. «Brīvības pieminekļa apčurāšana notika pirms desmit gadiem, taču ir, protams, lietas, ko latvietis neaizmirst,» smejas Džeiks.

«Rīga nekad neguļ,» Džeiks saka ar sajūsmu. Pirmo šeit pavadīto gadu viņš bijis biežs viesis Vecrīgas klubiņos un klubos, nodibinājis dažas lieliskas draudzības, tostarp pašu svarīgāko – ar ļoti īpašu latviešu meiteni Elīnu. Viņa ir tā, pie kuras Džeiks atkal un atkal atgriežas pēc saviem darba uzdevumiem Eiropā un ar kuru kopā plāno savu nākotni Latvijā.

Un Elīna ir arī varone viņa līdz šim aizraujošākajā projektā – dokumentālajā īsfilmā ar nosaukumu Iztrūkstošās daļas. Tas ir stāsts par to, kā Elīna atrada savu tēti, par kuru līdz šim neko nezināja. Tādu stāstu netrūkst, teiksiet. Taisnība – Latvijā viena vecāka ģimenēs augušo bērnu skaits ir viens no lielākajiem Eiropā. Un tieši tāpēc arī tapusi šī maigā, intīmā filma. Turklāt tādu stāstu kā Elīnai nav daudz – sev par lielu pārsteigumu, Elīna uzzināja, ka viņas tēvs ir… kubietis. Džeika veidotā filma atklāj Elīnas meklējumus un pārdzīvojumus pēc šā pārsteidzošā atklājuma. Bet, kā tas beidzās, to varēs uzzināt, noskatoties filmu.

Māju garša
Kopumā ēdiens Latvijā Džeikam ļoti labi ejot pie sirds, tomēr ir dažas ēdamlietas, kuru viņam pietrūkst, jo šeit īsti nav dabūjamas. Tās viņš katru reizi atved līdzi pēc ciemošanās mājās.

Labs čedars.
Jā, arī Latvijā, protams, dažādi Čedaras sieri ir nopērkami, arī tepat ražotie. Tomēr kārtīgam britam īstu, augstvērtīgu angļu čedaru tie, protams, nevar aizstāt. Var teikt, ka siers Džeikam ir tāda kā ģimenes aizraušanās – viņa tēvs ir kvēls sieru cienītājs un lepojas ar izcilu angļu un franču sieru kolekciju. Tāpēc izcila Čedara ritulis, braucot no Anglijas, Džeika somā tiek ielikts vienmēr. Siers ir Džeika īpašais deserts – rūpīgi glabāts, lai pēc vakariņām pa gabaliņam baudītu ar malku sarkanvīna.
Marmīts.
Marmīts ir angļu leģenda – smēriņš, kas pēc skata atgādina zābaksmēru, bet pēc garšas – ļoti koncentrētu dārzeņu buljonu, kam pievienots gan cukurs, gan sāls. Ja ir interese, uzmeklējiet youtube vietnē video, kur par šo smēru savu verdiktu sniedz amerikāņi! Kaut gan… labāk gan neskatieties vis un nogaršojiet paši – bez jebkādām gaidām un aizspriedumiem, jo ļoti dīvainā kārtā šī nesaprotamā ēdmaņa tik tiešām ir garšīga. Vai, kā atzīst Džeiks, pusei cilvēku tā ļoti, ļoti garšo, bet otrai – dziļi riebj. Angļi marmītu parasti vienkārši ziež uz maizītes, taču to noteikti var pa druskai pievienot dažādām mērcēm, zupām, sautējumiem – koncentrētā dārzeņu garša tos bagātinās.
HP brūnā mērce.
Saukta arī par brūno kečupu, šī mērce vislabāk sader ar bekonu, dažādām brokastmaizītēm un vēl vienu klasisku ēdienu – angļu brokastīm, kas sastāv no olām, bekona, pupiņām tomātu mērcē, desiņām, sēnēm, tomātiem, tostermaizes un kartupeļu pankūkām. No parastā kečupa šī mērce atšķiras ne vien ar izteiksmīgo krāsu, bet arī ar sastāvu – tā ir gatavota no tomātiem, melases, etiķa, tamarinda, āboliem, datelēm un dažādām garšvielām.
Branston pickle.
Čatniju darināšanas gudrības angļi savos impērijas koloniju laikos pārņēmuši no indiešiem un ikdienā joprojām tās labprāt izmanto. Čatniju Anglijā ir ka biezs, taču šis esot viens no izcilākajiem – darināts no rāceņiem, burkāniem sīpoliem un veselas kaudzes garšvielu. Līdzīgi kā citi čatniji, tas lieliski noder kā papildinājums gaļas ēdieniem un ceptām maizītēm vai arī – kā izcils punktiņš uz i Džeika iecienītajiem sieriem.
Džeika pirmais piedāvājums mūsu kopīgās tikšanās maltītei ir britu Sunday roast. Kaut ko britiskāku par šo ēdienu grūti pat iedomāties. Tas ir svētdienas cepetis (vēl precīzāk – cepetis, ko gatavo svētdienā), un bez paša cepeša galdā tiek celti cepti kartupeļi, Jorkšīras pudiņš, sautēti dārzeņi un mērce – vai nu piparmētru mērce, vai tā sauktā gravy jeb buljona mērce vai abas.

Briti šo ēdienu mīl bez gala, un angliskāka par to ir varbūt vienīgi karaliene.

Džeiks apliecina – gandrīz ikvienā britu mājā svētdienā joprojām galdā tiek celts šis tradicionālais ēdiens, katrā ģimenē, protams, drusku citādāks un tomēr visiem viens. Vai tā nav viena omulīga doma – vesela nācija, kas paaudžu paaudzēs ik svētdienu vienojas vienā maltītē?

Diemžēl mums šoreiz Sunday roast iet gar degunu – tā pagatavošana prasa četras stundas, turklāt nav arī nemaz nekāda svētdiena. Un pat sestdiena ne. Tā vietā Džeiks mūs cienā ar kādu citu angļu klasiku – bangers and mash. Latviski tā ir kartupeļu biezputra ar desiņām, bet angliski izklausās… nu vienkārši kaut kā angliskāk un foršāk.

Šis ir tāds klasisks angļu pabu ēdiens. Aizbrauksiet uz Angliju, ieiesiet jebkurā pabā, un tur bez pāri malām līstošajiem alus kausiem pilnīgi noteikti atradīsiet vēl divas lietas – fish and chips jeb eļļā vārītu mencu ar frī, kā arī šo ēdienu. Šoreiz gan to baudījām nevis pabā, bet Rīgas dzīvoklī. Šis ēdiens ir vienkāršs kā… nu kā jau kartupeļi ar desiņām. Par šo vienkāršību saimnieks gluži angliskā manierē vairākkārt atvainojas. Toties par lielisko garšu liecina klusums, kas iestājas, kad Džeika pagatavotās vakariņas liekam iekšā.

«Angļi savas desiņas ciena, tāpēc labas un kvalitatīvas tās atradīsiet katrā Anglijas pilsētā,» stāsta Džeiks. Latvijā angliskuma kategorijai atbilst Maxima Meistara markas ražotās kupātu desiņas. Starp citu, Džeika draudzene Elīna, kas ir veģetāriete, atzīst šā paša ražotāja vegānās desiņas. Garšojot tāpat kā īstās!

Projektu “TIEKAMIES PIE VIENA GALDA – 2. sērija” finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “TIEKAMIES PIE VIENA GALDA – 2. sērijas” saturu atbild «Žurnāls Santa».