Operdziedātāja Liene Kinča: Neklausījos tajos, kuri teica – tev nekas nesanāks

«Mīlu savu darbu, saku paldies Dievam, ka man ir dota balss, esmu laimīga, ka varu dziedāt,» tā LIENE KINČA teikusi pirms gadiem, un savas domas nav mainījusi. Kādreizējā lauku meitene, pirmā profesionālā mūziķe dzimtā, soprāns, par kuru mūzikas kritiķi raksta – skaistā Vāgnera balss.

Oktobrī uz mūsu Operas skatuves atgriezās Toska ar Lieni Kinču titullomā. Likteņa ironija, ka tas notika pateicoties pandēmijai – ja ne kovidlaiks, Liene pēc laikus saplānotā darbu grafika dziedātu citur Eiropā. Pēdējos sešus gadus viņa ir brīvmāksliniece, kas uzstājas Itālijā, Beļģijā, Vācijā, Slovākijā, Krievijā, Šveicē, Japānā, Austrijā… Tomēr mājas Lienei ir Rīgā, Ķīpsalā, un uz pilsētas centru viņa bieži brauc ar riteni vai iet kājām. Kā jau tagad ierasts, arī viņas telefonā ir soļu skaitītājs, taču Liene jau kopš bērnības laukos pieradusi, ka attālums nav šķērslis arī kājāmgājējam.

Uz mūsu tikšanos Liene atnāk maskā – viņa pazīst cilvēkus, kas saslimuši ar kovidu, ārstējušies slimnīcā. Diemžēl viņai ir kolēģi ārzemēs, kas šo cīņu zaudējuši…  Es uzlieku aizsargvairogu, un abas, ievērojot distanci, sarunājamies.

DESMIT KILOMETRI
Liene izaugusi, kā viņa pati saka «teiksmainā vietā starp diviem pilskalniem – Rankā. Vietā, kur ir Rankas piens, kur cep Ķelmēnu maizi.» Par bērnību lauku mājās Liene stāsta ar prieku.

«Mēs dzīvojām lauku mājās ar malkas krāsnīm, kārtīgu gaļas pagrabu, dārziem. Truši un vistas mums bija. Un tad man radās jautājums – kā gan es visus glaudu, mīļoju, bet, kad nokauj, ēdu?! Kaimiņš nāca vistas kaut, un es viņu saukāju par slepkavu. Trušu gaļu es joprojām nespēju ēst. Māju dalījām – vienā pusē dzīvojām mēs ar mammu, otrā – mana auklīte. Viņa bija milzīgs atbalsts, jo mamma strādāja.

Mums mājās bija vecs plašu atskaņotājs, uz kura centīgi griezu mammas plašu kolekciju – sākot no Mālera līdz Pugačovai. Biju ļoti apbēdināta, kad vienā dienā, manas darbošanās nogurdināts, aparāts bija pagalam…

Kad man palika seši gadi, mamma vaicāja, vai gribu iet mūzikas skolā, un es teicu jā. Kā gan es varēju neiet mūzikas skolā?!

Jo mūzika ir manī jau kopš bērnības, mani vilināja skaņas un patika dziedāt. Kaut gan nevaru teikt, ka interesēja tikai mūzika, man bija plašas intereses – bioloģija, fizika, ķīmija, medicīna.

Mūzikas skola atradās Jaunpiebalgā, desmit kilometru no mājām. Mācījos spēlēt vijoli. Sākumā bija normāla autobusu satiksme, arī vairāki vecāki, kuru bērni mācījās mūzikas skolā, kooperējās, un braucām kopā. Bet tad iestājās 90. gadu krīze, atcēla autobusus, nebija benzīna privātajām mašīnām. Tomēr es turpināju iet mūzikas skolā – kamēr laikapstākļi ļāva, braucu ar velosipēdu, pēc tam gāju kājām. Man no mammas ir iedzimtas bailes no pērkona negaisiem, un kad tie pavasarī sākās… Atceros, reiz nāca negaiss – tuvojās milzu tumšs mākonis, un es, to redzot, ar vijoli rokā tādā ātrumā noskrēju atlikušos kilometrus! (Smejas.)

Taču tie desmit kilometri man nešķita milzu attālums, un es tos neatceros kā milzu grūtības, man šķiet – ja cilvēkam ir divas rokas un kājas, tad ir jāiet un jādara! Man joprojām patīk iet lielus gabalus un braukt ar velosipēdu.

Mamma strādāja Rankas pamatskolā par latviešu valodas skolotāju, arī man mācīja gramatiku un literatūru. Tad modē nāca angļu valoda, bija skaidrs, ka tā turpmāk būs vajadzīga, tāpēc mamma otrreiz pabeidza augstskolu, lai varētu mācīt arī angļu valodu. Mamma bija laba, ļoti noslogota un cienīta skolotāja, tagad ir pensijā un joprojām dzīvo Rankā. Kad pavasarī bija lokdauns, es dzīvoju pie viņas. Mammai esmu vienīgais bērns, tēvs ar mums kopā nedzīvoja, bet man bija brīnišķīga bērnība. Man bija viss un nav sajūtas, ka esmu kam smagam cauri gājusi.

Man ir ļoti laba mamma, viņa vienmēr ir mani atbalstījusi.

Un vēl man bija lauku bērna priekšrocības – visapkārt daba, fantastiski cilvēki, skolā superskolotāji, no kuriem ļoti daudz mācīties, pamatīgas dzīves vērtības. Tāpēc tagad, kad tik daudzi sūdzas, cik viss ir slikti… Atceros, kad gatavojos bioloģijas olimpiādei, sestdienās un svētdienās gāju pie fantastiskās skolotājas Liepiņas un papildus mācījos bez laika ierobežojumiem. Vai tad viņai kāds par to maksāja? Nesaku, ka ir jāstrādā par velti, bet domāju, ka katrs darbs zināmā mērā ir arī ziedošanās, ka dzīvē nav tikai paša ego un nauda, kam kalpot. Tik daudz naudai kalpojām, un, lūk, tagad skaisti sēžam maskās pa lielu gabalu, bet Opera ir slēgta!

Tā ka varu teikt – man bija ļoti laba bērnība. Jā, nācās ravēt dārzu, un tad priecājos par lietainām dienām, jo tad varēju grāmatas lasīt. Taču par bērnībā gūto rūdījumu es esmu pateicīga.»

STUDENTE UN KORISTE
Un tomēr – kurā brīdī meitene no Rankas izlēma, ka saistīs dzīvi ar mūziku? «Kad pabeidzu pamatskolu, nācās izvēlēties, kur turpmāk mācīties. Man bija doma arī par medicīnu… Laikā, kad pēc neatkarības atjaunošanas cilvēki atguva īpašumus, ieguvām jaunus kaimiņus. Blakus mājās no Rīgas vasarās brauca kāda anestezioloģe. Viņa man labprāt stāstīja par savu ikdienu, operācijām, par cilvēka anatomiju, savukārt es biju tik ieinteresēta, ka varēju stundām klausīties. Mani joprojām tas interesē, mājās ir medicīnas enciklopēdija, ko mēdzu lasīt. Tur ir kaut kāda saistība, esmu ievērojusi, ka ārsti ļoti mīl mūziku un mūziķi mīl ārstus.

Taču mācīties vidusskolā nevēlējos matemātikas dēļ, kas man nepavisam nepatika, pavisam cita lieta – mūzika. Iestājos Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas koledžā. Trīs gadus spēlēju vijoli, bet vēlējos dziedāt, tāpēc privāti gāju pie skolotājas – mēģināju ielikt vietā balsi. Nevaru pateikt, kāpēc, bet mani vienmēr pievilkusi opera. Kā bērns televīzijā skatījos Siguldas opersvētkus, un tikai to vēlējos – kļūt par operdziedātāju. Es biju ļoti droša, ne no kā nebija bail, tāpēc 18 gados stājos Mūzikas akadēmijā vokālistos, un mani uzņēma. Manuprāt, bailes pusaudžos iedzen vēlāk, jo ir neizprotamas pieaugušo ekspektācijas, kad nevis ļauj tev augt un attīstīties, bet gan mēģina ielikt rāmī un uzlikt vāku virsū.  Paralēli mācībām es dziedāju Operas korī.

Mani gan dzīve spieda strādāt, gan arī gribēju būt Operā. Protams, tā ir liela dzīves skola, ja to izturi – tas tev ir tikai par labu, brīžiem bija ļoti smagi, bet es izturēju. Tur gan ir vēl kāds risks – korī atbildība ir mazāka nekā solistam, pie tā pierodi un kādā brīdī vari sevi pazaudēt. Kā solistam ir ļoti svarīgi saglabāt solista gēnu, taču korī tu neesi solists, bet gan viens no ļoti labiem dziedātājiem.

Eiropā ir tā – ja tu atnāc uz operas kori, tad tur arī paliec. Ja gribi būt solists, tad vispirms jāiet projām no kora un jāmēģina sākt solista karjeru.

Tajā laikā mūsu Operā direktors bija Andrejs Žagars, kas ļoti atbalstīja jaunus cilvēkus, ja manīja, ka kādam ir dzirkstele. Armands Siliņš, Aleksandrs Antoņenko, Kristīne Opolais arī ir bijuši koristi. Tāpēc tas gājiens no kora par solistu tajā laikā bija iespējams. Tas ir arī mans stāsts, un Andrejs Žagars ir viens no manā izaugsmē svarīgām personībām.

Protams, šaubas par savu varēšanu jau ir visu laiku. Labākais veids, kā ar tām tikt galā, ir likt strādāt savā labā, nevis ļaut sev kļūt par šaubu un baiļu vergu. Jā, tās ir arī spēcīgs dzinulis: ja pārvari šaubas un bailes, tas ir liels sasniegums. Kad ej attīstības ceļu, tad tu to ej! Turklāt es biju pietiekami spītīga, neklausījos tajos, kuri teica – ak, tev jau nekas nesanāks. Jā, vienmēr jau tādi ir, kas tā pasaka.

Man bija iekšējā pārliecība, ka es spēju būt soliste, kā arī ļoti nozīmīgs cilvēks, ko satiku, kad man bija divdesmit gadu, ir vokālā pedagoģe Margarita Gruzdeva. Kaut gan strādāja Operā un Mediņos, viņa piekrita strādāt arī ar mani. Viņa bija tā, kas man iedeva pārliecību, un teica – jā, Liene, tev vajag dziedāt! Satikšanas ar Margaritu Gruzdevu man bija pagrieziens uz augšu.»

SOLISTE
«Liene Kinča Latvijas Nacionālajā operā debitēja 2005. gadā, atveidojot Karolku Leo Janāčeka operas Jenūfa iestudējumā,» vēsta dziedātājas radošā biogrāfija. Kā pati Liene atceras debiju? «Tas bija traki!» viņa neslēpj. «Sirds man sitās kaut kur kaklā, šķita, ka varbūt pat nokritīšu… Es pat neatceros to, kā dziedāju, tik milzīgs bija stress. Man liekas, ka nodziedāju briesmīgi, bet dzīva paliku. (Smejas.) Ar laiku jau stress mazinās, tiek kontrolēts. Tagad man stresa līmeni nepatīkamā augstumā var pacelt situācija, ja nejūtos sagatavojusies, ja mēģinājumu par maz, ja bijis kaut kas, kas man rada negatavības sajūtu. Turpretī tad, kad jūtos komfortabli, stress man palīdz.

Es diezgan ilgi dziedāju mazas lomas, un arī tas mani izskoloja.

Maza loma ir nepatīkama ar to, ka tu nodziedi skatu, bet, kad nāc uz aplausiem, – tevi vairs neatceras.

Tāpēc ir jāieliek lomā kaut kas tāds, lai skatītājs atceras – o, lūk, tā bija laba pirmajā cēlienā! Man palīdzēja, ka Mcenskas apriņķa lēdijā Makbetā Andrejs Žagars iedeva abas raksturlomas – Aksiņju un katordznieci, un tās abas bija fiziski grūti izpildāmas. Kad tiku ar to galā, sapratu, ka visi to nevar izdarīt, bet es izdarīju.

Ceļš uz pirmā plāna lomām patiesībā bija garš, līdz pat 2009. gadam, kad nāca Amēlija Masku ballē. Tad pārliecinājos, cik ļoti man patīk piecu nedēļu iestudējuma process, kad diendienā dzīvo materiālā un izrāde ir kā loģisks noslēgums meklējumiem. Man aizvien mēģinājumu process ir radošāks un interesantāks nekā izrādes. Tad jau ir skaidrs, kā visam jānotiek.»

Sekoja lomas Nārā, Aīdā, Toskā, Pīķa dāmā, Vāgnera operās… Divreiz Liene Kinča saņēmusi Latvijas Gāzes Gada balvu operai nominācijā Labākā operas soliste.

BRĪVMĀKSLINIECE
Un tad Liene izvēlējās, kā tagad ierasts teikt, izkāpt no komforta zonas, – nebūt vairs Operas štatā, bet gan kļūt par brīvmākslinieci. Un notika tā, ka Liene Kinča kļuva par atzītu, cienītu un pieprasītu Vāgnera operu izpildītāju. «Vienu brīdi šķita, ka man jau pasē vajadzētu ierakstīt – Elizabete,» smaida Liene, jo Tanheizera Elizabeti viņa izpildījusi visvairāk.

Taču, lai līdz tam nonāktu, protams, ieguldīts liels darbs, jo Vāgnera opermūzika ir izteikti specifiska, katram tā nav pa spēkam. «Tā ir cita tehnika, kā dziedi Vāgneru vai Verdi. Jaunam cilvēkam Vāgners var būt bīstams, tad vajadzība pēc treniņa ar pedagogu bija nepieciešamība,» stāsta Liene, kas ilgu laiku sadarbojās ar vokālo pedagoģi Kirstenu Šeteldreijeri. «Viņa ļoti daudz palīdzēja, bet nu vairs nav mana skolotāja. Kad man palika 37 gadi, nolēmu, ka ir sasniegts vecums, kad jāpeld pašai, bez drošības riņķa.

Esmu ieguvusi stabilitāti, man vairs nav nepieciešamības reizi mēnesī sevi trenēt ar pedagogu. Bet, ja to vajadzēs, tad darīšu.

Mēs jau sevi no malas nedzirdam, tāpēc brīžiem vajag ausi no malas. Latvijā ir cilvēki, kuru ausīm ļoti uzticos, ir arī brīnišķīgi kolēģi, kuriem uzticos, jo zinu, ka viņi pateiks, kā ir.»

Kādu laiku Antverpene Lienei kļuva par otrajām mājām. «Tur daudz strādāju, izveidojās paziņu loks. Esmu ļoti elastīga, varu mainīties līdzi laikam un situācijām, bet vienlaikus man patīk stabilas vērtības. Man ir ļoti svarīgi, kur dzīvoju, vai ir kluss rajons, kāda ir gulta, lai ir laba vannasistaba. Tad varu kvalitatīvi strādāt. Esmu no tiem, kam vajag dzīvot tuvu teātrim, lai nav jādomā, kā un cik ilgi turp braukšu.

Savukārt – jo mazāk uztraucos par balsi, jo labāk. Slimības, protams, ietekmē balsi, tomēr esmu cilvēks, varu saaukstēties, saslimt, tas ir normāli. Man gan bija periods, kad par to paniski uztraucos, baidījos, ka tik nesaslimstu, un to vien darīju, kā šņaukājos. Lai sevi norūdītu, āliņģī nelēcu, bet zinu – kad ķermenis gribēs atpūsties, viņš saslims. Tāpēc uzspiest sev, ka visu laiku jāstaigā šallēs un jāsargā balss… Mēs esam cilvēki, drīkstam dzīvot.»

MĀJĀS – LIENE
Lienei nepatīk lidot, bet nākas to darīt bieži. «Uzstāties parasti lidoju no Rīgas vai Maskavas, jo mans dzīvesbiedrs tur dzīvo un strādā. Par laimi, viņš nav saistīts ar mūziku, jo es nevarētu būt kopā ar mūziķi. Ir kolēģi, kuri to spēj, un es par viņiem priecājos, bet tas nav mans stāsts. Diez vai vakarā pēc izrādes es varētu mājās runāt par nenodziedātām notīm. Man ir tā: priekškars aizveras, es esmu Liene un eju mājās. Man nepatīk, ka uzreiz pēc izrādes to ķidā, jo esmu paškritiska, un lieliski zinu, ko izdarīju vai neizdarīju, un man nevajag otru personu, kas to norāda. Tas nenāktu par labu ne man, ne arī tam otram cilvēkam.

Kaut gan brīžiem liekas, ka Jorgs mūziku mīl vairāk nekā es, jo viņš ir tas, kurš pērk notis, kuram patīk sēdēt pie klavierēm un spēlēt Šostakoviču un Bahu. Jorga pirmā izglītība ir muzikologs, tikai pēc tam viņš mainījis nodarbošanos – studējis biznesu, tagad strādā ļoti atbildīgā pozīcijā Rosņeft. Jorgs ir vācietis, bet īsts pasaules pilsonis. Iepazināmies Rīgā, kad viņš strādāja Latvijas Gāzē. Satikāmies operā, jo Jorgs nāca uz izrādēm.

Viņš ir pilnīgs pretstats man. Absolūts! Es esmu emociju cilvēks, Jorgs – loģisks, sakārtots, viņam viss ir ilgtermiņā skaidrs… Protams, arī man darba kalendārs ir sarakstīts uz priekšu, taču dzīvē ārpus karjeras man katru dienu kas jauns ienāk galvā. Turpretī Jorgs ikdienā ir tradīciju cilvēks, viņš mani sazemē, pieslēdz reālajai dzīvei. Piemēram, kādreiz vispār neko nesapratu no nodokļu papīriem, katru gadu maijā sākās šausmas, jo jānodod ienākumu deklarācija. Tagad esmu no viņa daudz ko iemācījusies.

Kad dzīvoja Latvijā, Jorgs sāka ļoti mērķtiecīgi apgūt valodu. Mūsu abu valoda ir latviešu, jo Jorgs perfekti runā latviski, valodas eksāmenā saņēma vērtējumu – 97 procenti. Jā, līdz ar viņa ienākšanu manā dzīvē ir drošības sajūta, bet ir arī tāda…

Man ļoti patīk, ka mans partneris nav mākslinieks. Mēs abi savu dzīvi nespējam ielikt rāmī, jo mums tāda rāmja nav.

Pat ja būtu, tas darba grafiks abiem ir tāds… Pirms kovida, kad dzīve bija vaļā, arī Jorgam puse laika pagāja starp Japānu, Brazīliju un vēl nezin kurieni. Mums abiem pat runa nav bijusi, ka es varētu nestrādāt. Es to nespētu! Atzīstu, ka neesmu feministe, jo man nav par visām varēm jāpierāda savas esības pamati, bet to gan noteikti varu pateikt, ka man šķiet tikai normāli, ja cilvēks seko saviem sapņiem, dzīvo interesantu dzīvi un par to vēl saņem naudu. Tieši tā es dzīvoju! Nekad neesmu domājusi, cik labi būtu, ja mani kāds varētu uzturēt. Dzīvē var gadīties visādi, arī melnie brīži, kad vajadzīga palīdzība, bet normālā situācijā nešķiet, ka sievieti padara par sievieti tas, ja viņa, atvainojos par tādu tiešumu, sēž vecim uz kakla.

Diemžēl 2020. gadā mēs esam tikušies divas reizes – februārī un augustā, cerams, nākamā reize būs decembrī. Vīra darbs prasa klātesamību Maskavā, viņš nevar strādāt no Rīgas. Man beigusies vīza, un ir ļoti apgrūtinoši to dabūt.

Tie, kas joprojām runā, ka kovids ir izdomāts, nav ar to saskārušies. Es jau sākumā arī to neuztvēru tik nopietni. Februārī man Maskavā bija koncerts, domāju – ko uztraucas par vīrusu, kārtējā gripa! Tad Jorgs saslima un nonāca slimnīcā reanimācijā, par laimi, izveseļojās. Tagad vairāki kolēģi ir slimi, un diezgan smagi, hospitalizēti. Rietumu kolēģi diemžēl ir arī miruši.

Es šajā laikā galvenokārt uzturos Latvijā, un esmu laimīga, ka man ir Jaguārs. Jau divus gadus man ir Skotijas īsspalvainais kaķis. Esmu kaķu cilvēks, visu bērnību man ir bijuši kaķi. Un tad pienāca laiks, kad to nevarēju atļauties. Kāds kaķis, ja es gadā deviņus mēnešus biju projām? 2018. gada novembrī Ķīpsalā notika kārtējā dzīvnieku izstāde. Kad uz to izdomāju aiziet, Jorgs teica – Dieva dēļ, nepaņem uz emocijām kādu kaķi! Pēc pāris stundām es viņam zvanīju – te ir tāds kaķis! (Smejas.) Pati sapratu, ka tas nav prātīgi darīts, jo man uzreiz uz Japānu vajadzēja braukt, bet tā es tiku pie Jaguāra. Ja aizbraucu uz ilgāku laiku, vedu viņu pie mammas. Taču tagad, kad tik savāds laiks, kaķis ļoti palīdz.»

SKATUVES MAĢIJA
Aktrises stāsta par īpašiem mirkļiem, kad uz skatuves tik ļoti dzīvo lomā, ka aizmirstas pašas eksistence. Liene teica: «Dziedātājai tas īsti nav iespējams, jo visu laiku ir zināma kontrole gan pār ķermeni – jābūt īstajā laikā un vietā –, gan par partneri, orķestri, diriģentu. Protams, ir izrādes, kur viss notiek pareizi, viss saslēdzas – itin kā puzle saliekas veselumā, un tad ir tā maģija. Tas notiek ārkārtīgi reti. Daudz biežāk – zeme atveries, kā neiet! Mēs jau to mākam noslēpt. Nupat atjaunotajā Toskas pirmizrādē man neveiksmīgi sakrita kleita, Andris Ludvigs tai uzkāpa, mēs abi tuntuļojamies augšā, krītam, viņš smejas, man jāsāk dziedāt… Tie ir momenti, kuriem jātiek pāri.»

Kā jau visi mākslinieki, arī Liene karjeras sākumā pieņēma visas darba iespējas. Tagad viņa var izvēlēties, kurus piedāvājumus pieņemt. Kādi ir kritēriji, vai būtiska ir skatītāju atsaucība? «Galvenais – vai tas man dos izaugsmi? Gribas jau augt, papildināties, ko jaunu iemācīties. Skatītāji jau visur mīl operu. Vai, jūs nevarat iedomāties, kas Japānā notiek pēc izrādēm! Pie durvīm stāv kādi 300 cilvēki, kas grib uz tavas fotogrāfijas parakstu. Roka sāpēja no rakstīšanas, jo man kauns atteikt un aiziet. Protams, patīkami, bet pēc kādas piektās izrādes sāc domā, pa kurām durvīm nepamanīta lai tiec ārā.

Mūzikas pasaulē latviešiem ir laba slava, latvieši ir spoži mākslinieki, un mūsu īpatsvars mūzikā ir liels.

Tam, ka tā noticis, liela nozīme ir kādreizējai padomju izglītībai, kā mūzika tika mācīta – bez izvēlētā instrumenta apguves bija jāmācās klavieres, solfedžo, mūzikas vēsture, un tās nebija 20 minūtes kā tagad interešu izglītībā, bet pamatīgas stundas. Vēl arī kontrolējoša attieksme bērna izaugsmē no vecāku puses, kas ir ļoti svarīgi. Nevis tikai tiesības bez pienākumiem, absolūta brīvība – ja vairs nepatīk, tad vari nedarīt. Tas nav ceļš, lai tiktu pie rezultātiem. Es nezinu nevienu sportistu, kurš bez piespiešanās būtu kļuvis par čempionu. Visam apakšā ir smags darbs – kurš tam gatavs, kurš nav. Kad esi sasniedzis zināmu līmeni, nekas jau nemainās – tā darba rutīna jau visu laiku ir, un tai ir jāpaliek.

Ja ir muzikālais gēns, nav jāpiedzimst mūziķu ģimenē, lai kļūtu par profesionālu mūziķi. Tas zemes spēks iedod spēku grūtībās. Tagad mamma priecājas par mani, izbauda, ka mūsu kopējais darbs nesis augļus. Viņa gan uz Eiropu nebrauc, saka – pietiek mani dzirdēt Rīgā. Mamma nav mūziķe, tāpēc bauda kā klausītāja un priecājas par to, kas ir, nevis – kas varētu būt.

Es vienmēr esmu bijusi vairāk darītāja, nevis sapņotāja. Bija momenti, kad šķita – šis man nesanāks, bet esmu pārāk spītīga, lai pie kādas neizdošanās padotos. Esmu pateicīga Dievam, ka esmu tur, kur esmu.»

„Projektu "Latviešu mūziķi pasaulē" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Latviešu mūziķi pasaulē" saturu atbild Žurnāls Santa.”