Inčukalna austrāliete

Catherine Weenink jeb, kā saka viņas Latvijas ģimene, Kate mūsu zemē dzīvo vien divus gadus, bet jau runā latviešu valodā un kopā ar citām dāmām no Starptautiskā sieviešu kluba Rīga ir palīdzējusi daudzām ārzemniecēm iejusties mūsu zemē. 

Dzeriet D vitamīnu!
Katei, kura ir dzimusi uz augusi Austrālijā, bieži jautā, vai Latvijā viņai nesalst. Viņa atjoko, ka, lai gan pirmajā mirklī tā nešķiet, bet ir daudz līdzīga, ja laukā ir plus 40, kā bieži ir viņas dzimtenē, un mīnus 20, ko viņa dažas reizes nu jau ir piedzīvojusi Latvijā: «Ja ir tik karsts vai tik auksts, ir ļoti grūti kaut ko darīt ārpus telpām. Patiesībā man daudz labāk patīk, ja ārā ir mīnus 10, kas šeit ir bieža temperatūra ziemā, jo tad var silti saģērbties un doties, piemēram, pastaigāties, bet 40 grādu karstumā var tikai plunčāties baseinā, bet arī vien ēnā, ja negribas apdegt.
Drīzāk nevis aukstums man rada grūtības, bet gaismas trūkums. Es tiešām to izjūtu fiziski. Manā pirmajā Latvijas ziemā es pabiju Austrālijā, tāpēc nekādas sekas neizjutu. Bet pērn, kas bija mana pirmā pilnā rudens un ziemas sezona Latvijā, man klājās daudz grūtāk. Ziemas vidū es tiešām fiziski jutu izsīkumu. Tāpēc visiem ārzemniekiem, kuri tikko ierodas Latvijā, saku: dzeriet D vitamīnu! Tūlīt pat sāciet lietot D vitamīnu!»

Iemīlēju Eiropu
Jautāta, kā no Austrālijas viņa ir nokļuvusi līdz Latvijai, turklāt Inčukalnam, Kate savā stāstā mūs aizved daudz senākā pagātnē: «Kad man bija desmit, mans tētis darba dēļ uz gadu tika pārcelts strādāt uz Zviedriju. Mēs ar ģimeni viņam sekojām, un, šķiet, tas bija brīdis, kad es iemīlējos Skandināvijā un Eiropā kopumā. Es vienmēr zināju, ka reiz atgriezīšos Eiropā padzīvot ilgāku laiku. 
Tā pēc augstskolas pabeigšanas – tas sanāk pirms piecpadsmit gadiem – es pārcēlos uz Nīderlandi. Tolaik mans mērķis bija doties uz valsti Eiropā, kur pirmā valoda nav angļu. Jo man negribējās atkārtot, kā dara daudzi Austrālijas jaunieši – uz gadu, diviem aizbrauc uz Londonu, tur pastrādā kādā krogā, izmet loku līdz pārējai Eiropai un Krievijai, pēc tam atgriežas mājās un lielās, ka ir redzējuši Eiropu. Es gribēju citādu Eiropas pieredzi. 
Te varbūt jāpiebilst, ka mani vecāki, lai gan kopš ļoti agras bērnības dzīvo Austrālijā, katrs nāk no savas valsts. Mamma ir britu izcelsmes, bet tētis ir nīderlandietis, arī tāpēc Nīderlande bija mana pirmā izvēle Eiropā.»
Kate ir ieguvusi izglītību uztura zinātnē, bet vienmēr strādājusi farmācijas industrijā. Sākumā – pārdošanā, bet, drīz vien sapratusi, ka tas nav viņas lauciņš, un pārgājusi uz klīnisko pētījumu jomu, kurā strādā joprojām. 

Loki līdz Latvijai
«Nīderlandē es nodzīvoju piecus gadus. Tā kā sarunu sākām ar laikapstākļiem, teikšu: ziniet, tur rudenī un ziemā ir tikpat pelēks un tumšs kā Latvijā, tikai nav tik auksts.
Pēc pieciem gadiem Nīderlandē es mainīju darbu un līdz ar to tiku pārcelta uz Vāciju, kur iepazinos ar savu dzīvesbiedru Māri, kurš ir latvietis. Arī viņš strādāja tajā pašā sfērā. Vēlāk mēs abi kopā atkal pārcēlāmies – šoreiz uz Austriju, uz Vīni, kur nodzīvojām sešus gadus. Arī abi mūsu bērni – Luīze un Ronalds – ir dzimuši Vīnē. 
Mārim ir meita Alise no iepriekšējās laulības, un viņš vienmēr ir ļoti vēlējies būt meitai tuvāk, tāpēc visu laiku meklēja iespējas, kā mēs visi varētu pārcelties uz Latviju. Atzīšos, ka iepazīstoties man ļoti simpātiska šķita tieši šī Māra rakstura iezīme – lai gan viņš dzīvoja tūkstošiem kilometru no meitas, viņa tik un tā bija Māra dzīves centrā. Viņš vienmēr par meitu domāja, saskaņoja plānus, lai varētu ar viņu tikties un ik pēc trim četrām nedēļām lidot uz Latviju.
Pavisam neilgi pēc mūsu jaunākā bērna Ronalda piedzimšanas, kad mēs ar vīru bijām tikko iegādājušies māju, mūsu darbavietā notika lielas pārmaiņas un tika izlemts, ka viss galvenais birojs pārceļas uz ASV, Bostonu. No vairāk nekā trim simtiem darbinieku, aptuveni sešdesmit speciālistu, kas strādāja specifiskākās jomās, kur ASV nebūtu vienkārši atrast darbiniekus, saņēma apmaksātu pārcelšanās piedāvājumu, pārējie zaudēja darbu. Man šādu piedāvājumu izteica, Mārim – ne. Sapratām, ka nevaram palikt Austrijā, jo darba tirgū bija nonākuši visi mūsu kolēģi, kuriem lielākoties bija viena milzīga priekšrocība – viņiem vācu valoda bija dzimtā. Bija skaidrs, ka mēs tik viegli neatradīsim darbu savā specialitātē, lai varētu nomaksāt tikko paņemto kredītu mājai.
Pēc nopietnas visu par un pret izsvēršanas, izlēmām, ka es pieņemšu pārcelšanās piedāvājumu, bet Māris ar mūsu abu bērniem pa vasaru atgriezīsies Latvijā, kur dzīvo arī viņa mamma, kas var palīdzēt, un raudzīs, vai viņš var šeit atrast darbu. Ja viņam tas izdotos, tad es pārceltos uz Latviju, un realizētos Māra senais sapnis – atgriezties Latvijā, kur dzīvo arī viņa vecākā meita. Ja ne – Māris, Luīze un Ronalds brauktu pie manis uz ASV. 

Ļaujiet man braukt mājās
Tā es viena pati devos uz Bostonu, bet Māris ar trīsgadīgo Luīzi un pusotra gada veco Ronaldu ieradās Latvijā. Jau ļoti drīz Mārim izdevās sākt strādāt lieliskā uzņēmumā Rīgā, savukārt es jau biju parakstījusi līgumu uz diviem gadiem Amerikā. Tā Māris vienā pasaules pusē sāka strādāt jaunā darbā un rūpējās par mūsu abiem bērniem, bet es strādāju otrā pusē un aptuveni reizi mēnesī lidoju šurp pie ģimenes. Tas bija ļoti sarežģīts posms. Par laimi, pēc gada uzņēmums, kurā strādāju, tika apvienots ar citu, un bija nepieciešama štatu samazināšana. Toreiz tika jautāts, vai ir brīvprātīgie, kas vēlētos iet prom. Es biju viena no pirmajām, kas pacēla roku: «Lūdzu, ļaujiet man braukt mājās!» Tā pēc pusotra gada es beidzot varēju pievienoties savai ģimenei Latvijā. 
Laiks, kamēr biju ASV, mums bija ļoti grūts, un tā ir milzīga laime, ka šajā posmā Māra mamma bija blakus un sniedza ļoti lielu atbalstu. Lai arī Latvijā ir brīnišķīga bērnudārzu sistēma, bez ģimenes atbalsta būtu daudz grūtāk. 
Starp citu, tas bija vēl viens no iemesliem, kādēļ pieņēmām tik sarežģītu lēmumu – ja bērni dotos man līdzi uz ASV, es ar viņiem būtu pilnīgi viena, un par viņu pieskatīšanu mums būtu jāmaksā 4000 dolāru mēnesī. Turklāt tur pieskatīšana ne tuvu nebūtu tik lieliska kā Latvijā. Man tiešām ļoti patīk dārziņi Latvijā. Vismaz tie, ko esmu redzējusi, man šķiet fantastiski – tie ir tikpat labi kā Austrijā, bet daudz lētāki, un patiešām daudz labāki nekā jebkas, kas ir pieejams Amerikā. Iepriekš mani bērni gāja dārziņā Siguldā, tagad mums ir vieta Inčukalnā, un viņi tur jūtas kā mājās, jūtas brīvi. Arī audzinātājas un auklītes šeit ir ļoti mīļas. Man tas šķiet lieliski, ka bērni var augt tik mierīgā gaisotnē, gulēt diendusu pat līdz sešu gadu vecumam.»

Beidzot visi kopā
«Lai arī ne tik vienkāršā veidā, kā mēs varējām cerēt, tomēr galu galā mums izdevās tas, pēc kā Māris ilgojās kopš mūsu iepazīšanās, – mēs visi esam Latvijā. Māra meitai Alisei šobrīd ir četrpadsmit gadu, viņa dzīvo pie mums, mācās tepat Inčukalna skolā un sapņo kļūt par veterinārārsti,» stāsta Katrīne.
Zinot, ka Katrīne ir dzīvojusi tik daudzās vietās, cilvēki mēdz jautāt, kura ir viņas mīļākā valsts. «Uz šo jautājumu nav atbildes, jo patiešām katra valsts ir citāda. Latvijā es īpaši novērtēju dabas skaistumu un tuvumu. Jokoju, ka šajā ziņā esmu jau absolūti latviskojusies – man ļoti patīk lasīt un kaltēt sēnes, man patīk ogot un gatavot ievārījumus. Bet pats lieliskākais man šķiet, ka mēs varam dzīvot mazā ciematiņā, kas savā ziņā man atgādina to vietu, kur es pati augu Austrālijā. Arī mēs braucām ar velosipēdiem pa ielām un gājām kājām uz un no skolas. Turklāt šeit mums vēl visapkārt ir brīnišķīgs priežu mežs! Esmu laimīga, ka varu to sniegt saviem bērniem, un vienlaikus mēs esam tik tuvu Rīgai, ka abi ar vīru varam tur strādāt. Austrālijā tas būtu sarežģītāk, jo, ja mēs vēlētos dzīvot mazā ciematiņā, bet strādāt lielākā pilsētā, tas nebūtu iespējams. Protams, es apzinos, ka Latvijā tas reizēm ir arī negatīvi, jo viss ļoti koncentrējas Rīgā un pārējā valsts daļa nav tik attīstīta.
Vienīgā reize, kad es sajutos, kā angļu valodā saka home sick, tas ir, patiešām līdz sirdssāpēm sailgojos pēc savas dzimtenes, – redzot, kā mani bērni spēlējas kopā ar manas māsas un brāļu bērniem. Es esmu vecākā no četriem bērniem, un manai māsai un brāļiem katram ir pa diviem bērniem. Tātad Luīzei un Ronaldam ir sešas māsīcas un brālēni Austrālijā, kurus viņi satiek vien reizi divos trijos gados,» stāsta Katrīne.

Savs draugu tīkls
«Pārceļoties uz Latviju, es turpināju strādāt farmācijas jomā, tomēr vairs nebiju piesaistīta vienam konkrētam uzņēmumam. Esmu konsultante dažādiem uzņēmumiem un ļoti bieži strādāju no mājām. Un, lai gan man ļoti patīk būt savās mājās un mums ir lieliski kaimiņi, ar ko draudzējamies, šāds dzīvesveids ir samērā izolējošs. Savulaik Vīnē, kad gaidīju pirmo bērnu, biju iesaistījusies starptautiskā vecāku organizācijā, un man tā bija ļoti pozitīva pieredze. Vēl tagad uzturu kontaktus ar daudziem šā kluba biedriem. Tāpēc biju priecīga, kad uzzināju, ka Rīgā eksistē nevalstiskā organizācija Starptautiskais sieviešu klubs (International Women’s Club). Tolaik klubs reizi mēnesī rīkoja meet and greet jeb iepazīšanās tikšanās, uz vienu no tām es aizgāju. Tā kā biju tikko sākusi mācīties latviešu valodu un izrādījās, ka klubā bija tobrīd neaktīva grupa – latviešu valoda ārzemniekiem, es uzņēmos to atjaunot un koordinēt. Tā mēs, vairākas ārzemnieces, regulāri tikāmies, lai savā starpā mēģinātu runāt latviešu valodā. Dzīvojot Latvijā, man šķiet ļoti svarīgi apgūt valsts valodu. Apmeklējot intensīvus kursus un privātas lekcijas, man samērā ātri izdevās apgūt latviešu valodu līdz B1 līmenim. Diemžēl tālāk ir pagrūti atrast, kur papildināt zināšanas. Taču, protams, ļoti daudz var iemācīties, arī dzīvojot vidē, kontaktējoties ar cilvēkiem. Atklāti sakot, man šķiet, ka daļa cilvēku, kas gadiem dzīvo Latvijā un nemaz nezina latviešu valodu, aktīvi izvairās to apgūt. Un tas jau ir politisks lēmums,» nosaka Katrīne. 
«Starptautiskais sieviešu klubs ir vērtīgs tā dalībniecēm – mēs iepazīstamies cita ar citu, veidojam draudzīgu un atbalstošu sociālo tīklu, kopā uzzinām un darām daudz noderīga un interesanta, bet vienlaikus klubs sniedz arī palīdzību sabiedrībai. Viena milzīga Starptautiskā sieviešu kluba darbības joma ir labdarība, lai palīdzētu sievietēm un bērniem. Mēs sadarbojamies ar daudziem bērnunamiem, dienas centriem, krīzes centriem. Sievietes no kluba reizi mēnesī dodas uz Iļģuciema sieviešu cietumu, kur bērni līdz četru gadu vecumam dzīvo kopā ar mammām, kas atrodas ieslodzījumā, un ved bērnus, piemēram, uz zooloģisko dārzu. Šie bērniņi vienmēr atgriežas atpakaļ ar jauniem apaviem, rotaļlietām.
Mēs rīkojam dažādus labdarības pasākumus, bet pats lielākais ir gaidāms pēc pāris nedēļām – 1. decembrī Rīgas domes telpās Rātslaukumā norisināsies ikgadējais Ziemassvētku tirgus jeb, kā rakstīts uz afišas, Christmas Baazar, kur piedalīsies gandrīz visas vēstniecībās vai konsulāros Latvijā pārstāvētās valstis. Laipni visus aicinu, jo tas ir lielisks pasākums, kur meklēt interesantas dāvanas! Jo kur gan citur vienuviet varētu atrast lietas un gardumus no visas pasaules? 
Tas ir jautrs pasākums, kurā ieeja ir bez maksas, tur vienlaikus notiek tirdziņš, laimes aka un vairāksolīšanas, kur var iegūt tiešām vērtīgas balvas, piemēram, avio biļetes, luksusa automašīnu ar pilnu bāku degvielas nedēļas nogalei, iespēju nakšņot Rīgas smalkākajās viesnīcās, ieejas kartes muzejos, dāvanu kartes SPA apmeklējumam... Savukārt Ziemassvētku tirgū trešajā stāvā būs arī lieliska iespēja nopirkt kvalitatīvus apģērbus un apavus bērniem, ko esam saņēmuši no ziedotājiem. Reizēm mums jautā, kāpēc mēs darām. Tāpēc, ka visām organizācijām, kam palīdz Starptautiskais sieviešu klubs, ir vajadzīga arī nauda, jo, piemēram, ar septiņiem labiem pāriem puiku bikšu nevar samaksāt elektrības rēķinu vai palīdzēt salabot apkures sistēmu dienas centrā. Turklāt ir ļoti patīkami apzināties, ka katrs cents, kas tiek iztērēts šajā tirgū, aiziet labdarībai. Patiešām – neko no administratīvajām izmaksām mēs nesedzam no labdarībā iegūtā, to nosedz biedru naudas. Divos iepriekšējos gados Ziemassvētku tirgū ir izdevies iegūt 40 tūkstošus eiro šajā vienā dienā. Tāpēc – visi mīļi gaidīti!» laipni aicina Kate.
 

Projekts “TIEKAMIES PIE VIENA GALDA!” ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par rakstu sērijas “TIEKAMIES PIE VIENA GALDA!” saturu atbild "Žurnāls Santa".