Ciemos pie lietuvietes

Ar šo numuru sākam rakstu sēriju, ko IEVĀ publicēsim līdz decembrim –par Latvijā dzīvojošiem ārzemniekiem, kuri no sirds ir iedzīvojušies mūsu zemē. Un kur gan sarunas vislabāk vedas? Kopā gatavojot un baudot gardus ēdienus! Tāpēc sēdīsimies pie viena galda, baudīsim viņu nacionālos ēdienus, gatavotus no Latvijas produktiem, un runāsim par dzīvi – kā viņiem klājas Latvijā.

Ciemos pie lietuvietes

Kosmētiķe RAMUNE DRINKA runā tik brīnišķīgā latviešu valodā, ka viņu nodod vien mīkstais, apaļais akcentiņš, kas visam, ko viņa pasaka, liek izklausīties sirsnīgam un jaukam. 

Lietuviete Latvijas laukos
Ramune savā mājā Ogresgalā mūs sagaida pie lielas nomizotu kartupeļu bļodas – cepsim kuģeli! Šodien viņa te saimnieko viena pati ar diviem suņiem. Vecākais dēls Argints ir Rīgā, viņš studē Aviācijas institūtā, divi jaunākie ir skolā Ogrē – Renārs mācās ceturtajā klasē, bet meitiņa Šarlote šogad sāka mācības pirmajā. Uz šo īpašo notikumu no Afganistānas, kur misijā no Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem bija prom no mājām trīs mēnešus, bija atbraucis arī Ramunes vīrs pulkvežleitnants Janeks Drinks. 
Ramune drusku nopūšas: «Vakar mīļais vīrs aizbrauca. Tagad būs mājās tikai februārī.» 

Pa jokam vien
Jautāta, kā viņa iepazinās ar latviešu puisi, kurš viņu šurp atveda, Ramune atceras: «Mēs iepazināmies Lietuvā, Karmelavā, kur atrodas visu triju Baltijas valstu Gaisa telpas novērošanas koordinācijas centrs. Mans vīrs, kuru tolaik gan vēl pat nepazinu, tur bija kā komandieris, savukārt es prakses laikā strādāju kafejnīcā, uz kuru nāca ēst viņa puiši. Tie bija tādi feini latviešu karavīri, kas mums vienmēr visādus pekstiņus stāstīja, kā viņiem Lietuvā dzīvojas. Es biju jauna, jautra, smaidīga, man visi bija mīļi un laipni gaidīti, tā mēs tur vienmēr pļāpājām, pasmējāmies. Savukārt manam vīram kafejnīca, kurā strādāju, šķita par vienkāršu, viņš brauca maltītes ieturēt citur. Bet viņa puiši, kad viņiem bija jāatgriežas Latvijā, bet Janeks vēl palika Lietuvā, teica: komandieri, tur ir tāda Ramuņa (manu vārdu lietuviski izrunā šādi), aizej un uz viņu paskaties! Vīrs bija atgaiņājies, ka visas lietuvietes skaistas – lai liekas mierā, ka meiteņu daudz, neies tagad uz vienu speciāli braukt skatīties. Bet laikam viņam tas bija kaut kā prātā palicis, un viņš atbrauca gan. Laikam jau viņam tā Ramuņa iekrita sirdī, jo pēc tam vairs nekur citur pusdienot nebrauca. (Smejas.)
Atceros, tuvojās Jāņi, un Janeks man prasīja, kur te ir skaistākās vietas, kur līgot. Es viņam arī visu laipni izrādīju. Tagad saprotu, ka īstenībā jau tas viņu nemaz tik ļoti neinteresēja, viņš vienkārši gribēja atrast kontaktu ar mani. 
Tā mēs pamazām sākām draudzēties. Bet reiz viņš man teica, ka negrib mani sāpināt, tāpēc labāk varbūt pārtraukt attiecības, jo viņš ir karavīrs, virsnieks un viņa darbs vienmēr būs saistīts ar komandējumiem un ceļojumiem, ko grūti savienot ar ģimeni. Es toreiz atbildēju, ka viņu saprotu, visu pieņemu, bet, tā kā mums kopā ir labi, varam draudzēties tik un tā, tad jau dzīve rādīs.
Pagāja divi gadi, Janekam bija jāatgriežas Latvijā. Un tad, braucot prom, viņš sajuta, ka tā saikne starp mums ir daudz stiprāka, nekā sākumā šķita. Viņš juta, ka braukt prom vienam pašam ir grūti. 

Dzīve Rīgā
Man jau arī sirds lūza, es viņu biju ļoti iemīlējusi, tāpēc pieņēmu lēmumu doties Janekam līdzi uz Rīgu. Pametu visu – mājas, vecākus, draugus, darbu. Īstenībā sākumā bija ļoti grūti. Man Latvijā nebija neviena, tikai mans mīļotais vīrs. Tāpēc viņš šeit bija viss. Bet brīdī, kad, tapetes līmējot, sastrīdējāmies, es asarām acīs krāmēju čemodānus un skrēju atpakaļ uz Lietuvu. Tagad atceros, drusku pat kauns – sākumā vai katru mēnesi tā braukāju šurpu turpu. Bet tad vienā reizē nolēmu: nē, Ramuņa, beidz, vai nu tad tu dzīvo šeit vai šķiries un atgriezies Lietuvā. Un es izlēmu, ka dzīvošu gan, un beidzu ar čemodāniem skraidīt.»
«Sākumā mēs dzīvojām Purvciemā, un man bija liels pārsteigums, ka te tik daudzi nerunā latviski. Tas man bija milzīgs stimuls un pat tāds kā princips – es iemācīšos! Es runāšu latviski! Un patiešām ļoti īsā laikā, burtiski pa mēnesi, cītīgi kursos ejot, iemācījos. 
Sākums gan bija jautrs. Pirmās dienas Rīgā jutos galīgi apjukusi. Lai gan pieņemts domāt, ka latviešu un lietuviešu valodas ir līdzīgas, es neko nesapratu! Tādas vienkāršas lietas – vīrs darbā, biju mājās, gribēju pagatavot vakariņas. Aizeju uz veikalu, skatos apkārt un domāju, bet kura no tām visām burciņām ir grietinas? Zvanu vīram, saku: klau, man vajag grietinas – kā tas ir latviski? Viņš man atbild: krējums! Tikai, beigusi sarunu, sapratu, ka ir jau vēl arī saldais un skābais...
Tad nu tagad stāstu, ka šis ir mans pirmais latviešu valodā apgūtais vārds – krējums! 
Mēs ar vīru sākumā savā starpā runājām krievu valodā. Atceros – kad mācījos vidusskolā, teicu skolotājai: nu kam man to krievu valodu vajag? Nekad mūžā es tajā nerunāšu! Skolotāja bija strikta: Ramuņa, tu vēl nezini, kā tev viss, ko mācies, dzīvē noderēs. Vēlāk pateicībā caur savu mammu sūtīju krievu valodas skolotājai puķes. Patiešām – kā ar savu mīļo vīru būtu iepazinusies, ja nemācētu krievu valodu?
Tagad smejos, ka esmu sabojāta lietuviete. Lai gan katru dienu ar mammu sazvanos, sarakstos un runājam lietuviešu valodā, reizēm sevi pieķeru, ka vārdi aizmirstas. Tik ļoti iegājies runāt latviski.

Sapņu profesija
Ilgi nevarēju saprast, ko dzīvē vēlos darīt. Piemēram, manam vīram vienmēr bijis skaidrs, ka viņš būs karavīrs. Viņš ļoti mīl Latviju, savu zemi un to realizē ar savu darbu. Man nekad nav bijis skaidrs, kas man īsti patīk, kas izdodas, ko varētu darīt, lai būtu gan prieks, gan iztikšanai naudiņa. Bet laiks visu parāda, un man arī parādīja.
Bijām laiku padzīvojuši Rīgā, kad vīrs devās uz gadu mācībās uz Tartu. Es viņam sekoju. Man bija daudz brīvā laika, toreiz drusku izklaidei, drusku, lai uzfrišinātos, biju aizgājusi pie kosmetoloģes. Un man tā kosmetoloģe tik ļoti iepatikās! Viņa bija tāda jauka, baltā halātiņā, skaista, kopta, laipna. Un es sāku domāt – jā, tas ir tas, ko es vēlos darīt! Man patīk strādāt ar cilvēkiem, interesē skaistumkopšana. Arī es gribu mācīties par kosmetoloģi! Toreiz meklēju iespējas mācīties Tartu, bet tur tas bija iespējams tikai igauņu valodā. Sapratu, ka to nu gan es nespēšu. Bet, tiklīdz mēs atgriezāmies Latvijā, es iestājos Starptautiskā CIDESCO Rīgas kosmētikas skolā.
Sākumā bija grūti tieši valodas dēļ, bet ar katru dienu, lekciju, katru pārbaudes darbiņu, ko rakstīju, kļuva vieglāk. Tagad saprotu, ka man varbūt vajadzēja uzreiz pasniedzējus brīdināt, ka esmu lietuviete, jo to jau visi nezināja, bet man negribējās izlēkt. Sanāca jau visādas situācijas... Atceros, man uztura mācību pasniedza profesors Zigurds Zariņš, un pašā pirmajā stundā mums bija uzdots iemācīties par vitamīniem. Es biju dikti samācījusies, visu zināju, bet, kad mani izsauca pie tāfeles atbildēt, man iestājās valodas bloks, un es neko, neko nevarēju pateikt! Nu, ko? Sēdies, divi! Visu atlikušo stundu sēdēju, lūpa ķim, ķim, ķim trīcēja, bet es pie sevis domāju: Ramuņa, tu taču mācījies! Neatstāj to tā! Pēc stundas piegāju klāt pasniedzējam un teicu: «Skolotāj, es visu zinu, es vienkārši esmu lietuviete, un man tādā apjukumā visi latviešu vārdi pazuda. Vai es nevaru visu par vitamīniem jums vienam izstāstīt? Apsēdos blakus, viņš man uzdeva vienu jautājumu, otru, trešo – es visu zināju. Beigās ielika desmitnieku!
Divus gadus šajā skolā mācījos. Man ļoti patika gan meitenes, gan skolotāji. Atceros, ka jutos ļoti lepna, uzzinot, ka skolas dibinātāja Nellija Janaus, viesojoties Lietuvā, palepojusies, ka Rīgā par kosmētiķi mācās arī lietuviete. Citi brīnījušies – kādā tad valodā? Latviešu, protams!
Skolu godam pabeidzu, un joprojām esmu laimīga, ka atradu savu ideālo profesiju. Vīram milzīga pateicība, ka viņš mani skolas laikā finansiāli atbalstīja, bez viņa tas nebūtu iespējams.
Pēc skolas es vairākus gadus strādāju Jocker klubā, arī Zelta boulingā bija mazs saloniņš.

Prom un atpakaļ
2009. gadā manu vīru nosūtīja darbā uz Beļģiju. Bija paredzēts, ka uz trim gadiem, palikām četrus. Tur piedzima mūsu trešais bērns – Šarlote. Mani trīs bērni – Argints, Renārs un Šarlote – dzimuši katrs savā valstī, un katram arī vārds ir no tās zemes.
Vīrs ļoti gribēja meitu. Teica: «Sieva, uzdāvini man meitu, uz rokām nēsāšu!» Viņš jau nēsā, tikai nepateica, ko – meitu nēsā! (Smejas.) 
Interesanti, ka tieši no attāluma visu sāc pārvērtēt. Tieši Beļģijā dzīvojot, izjutu savu piederību Latvijai. Tur notika dažādi kopēji pasākumi, tirdziņi, kafijas rīti, un es tā pa īstam sapratu, cik ļoti man patīk latvieši. Jūs esat sirsnīgi, atvērti, izpalīdzīgi. 
Nu jau mazie kociņi lieli izauguši, kopš esam atpakaļ Latvijā, un tos iestādījām mūsu mājas sētā. Kamēr dzīvojām Beļģijā, mums te, Ogresgalā, skaistā upītes ielokā būvēja māju. Viens lietuvietis, kas bija ciemos atbraucis, teica, ka mēs dzīvojam gluži vai Dieva ausī. Man arī šī vieta šķiet skaista un īpaša. Pirms tam te bija pļava. Izrādās, ka mums ar vīru abiem bija sapnis par guļbūvju māju. Un sapņi piepildās! Tagad mums ir guļbūve skaistā pļaviņā. Kamēr bijām Beļģijā, Šarlotes krusttēvs te visu pieskatīja. Kad atbraucām, māja vēl nebija gatava, visi pieci dzīvojām vienistabas dzīvokli un vēl ar suni un kaķi! Tagad esam laimīgi savā mājā un dārzā, kur no blakus meža nāk stirniņas, zaķi, pa kādai lapsai, pat mežacūku esmu redzējusi garām skrienam.
Nu jau arī četrus gadus man Ogrē kopā ar kolēģi frizieri ir mazs saloniņš Peone. Kolēģei bija tāda glezniņa ar peonijām, kas vienmēr ceļojusi līdzi uz visām darbavietām, kur viņa strādāja. Tā izlēmām, ka sauksim savu saloniņu par Peoni, jo tā ir skaistuma un mīlestības puķe. Mums ir gan jauni, gan savi ierastie klienti, daži pat īpaši no Rīgas brauc! Mums klājas labi. 
Reizēm man jautā, vai mani nevelk atpakaļ uz Lietuvu. Ziniet, ne. Te, Latvijā, ir mana ģimene, mani draugi, manas mājas.»

Ko celsim galdā?
Bet, tā kā esam satikušies pie viena galda, Ramunīt, ko tu mums gatavosi? «Sākumā domāju, jāvāra cepelīni. Bet tos jau laikam visi zina. Starp citu, ja būsiet Lietuvā, manuprāt, paši gardākie cepelīni ir tieši tajā pilsētā, kur ar vīru iepazināmies – Karmelavā. Pārsvarā cepelīni ir nelieli, man, lai paēstu, vajag piecus sešus. Bet tur ir tādi brangi – plaukstas lielumā! Vienu apēd, un vēders pilns. Un tik garšīgi! Starp citu, ja vārīsiet cepelīnus, padalīšos ar vienu knifiņu, ko lietuviešu saimnieces dara. Lai kartupeļi nesabrūnē un cepelīni sanāk gaiši, liekam klāt C vitamīnu. Visparastāko askorbīnskābes ripiņas gabalu. Bet tas ļoti jājūt, cik daudz. Jo es šo knifiņu izstāstīju vienai latviešu draudzenei, viņa pēc tam mani rāja, ka cepelīni bijuši skābi un neēdami. Nedrīkst pielikt par daudz. Esmu vārījusi daudz cepelīnu, reiz Beļģijā ar rokām mizojām un rīvējām kartupeļus piecpadsmit viesiem. Pusmaisu kartupeļu izlietojām.  Labi, ka vīrs nāca talkā. Bet izdevās garšīgi! Tas, starp citu, ir vēl viens knifiņš – nezinu kāpēc, bet visi rīvēto kartupeļu ēdieni, ja rīvēti ar rokām, ir vēl garšīgāki nekā, ja gatavoti ar elektrisko rīvi.
Es jums cepšu vienkāršāku, ātrāk pagatavojamu, bet arī ļoti iecienītu lietuviešu tradicionālo ēdienu no kartupeļiem. Latvieši saka – kuģelis, lietuvieši – kugelis. Un saldajā būs mazi ābolu sacepumiņi. Jo Lietuvā, tāpat kā Latvijā, ābolu laikā katrai saimniecei ir sava ābolkūkas receptīte. Šī ir vienkārša, pat īsti nav ābolkūka, bet drīzāk auzu pārslu cepumi ar āboliem.»
 

Projekts “TIEKAMIES PIE VIENA GALDA!” ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par rakstu sērijas “TIEKAMIES PIE VIENA GALDA!” saturu atbild "Žurnāls Santa".